iemiloties Mersinas mieraa

Menesis gaveeshanas ir beidzies, beigusies ari mana moshanaas no bungu skanjam ik nakti 2:30 (kuraam butu japamodina tie, kas gavee, ne mani). Kops piektdienas musu pusee ir brivdienas, vasara turpinaas pilnaa sparaa, Stambulaa +28, Adanaa, no kurienes sorit izlidoju, +36*.

Esmu atgriezusies no tris dienu paradizes un iemiileejusies Turcijas piejuuras pilseetaa Mersinaa – taas mieraa, palmaas un garajaa piekrastee. Vidusjura silta kaa piens, vakarinjaas zivis, istie kebabi, romantika un Dienvidu veejsh. Brokastis allazh laiskas un ilgas, zemenju saldejuma kokteilis pecak, absoluts miers un dalisanas ar smaidiem. Kaut kur celja posmaa no Mersinas uz Adanu, ar Toros kalniem viena puse un citronkokiem otraa, ar miljo apcerot musu saulaino nakotni un to, kaa buutu, ja buutu, paar mani naca atklasme. Tas bija viens no tiem nedaudzajiem briziem, kad es Celju ieraudziju kaa vienu veselumu, nevis atseviskus nogrieznus, un krampjainaam “ritdienas” gaidaam zaudeejot noziimi, es sapludu ar Celju un atgriezos Stambulaa ar nebeidzoshu un laimigu sheit&tagad sajutu :)

Skaistu jums septembri, bucas un dazas celojuma bildes no manis!

Img_8911

Img_8932
Img_8953
Img_8954

Posted by:

Inuta
No Stambulas līdz Antālijai. Kur tobrīd esmu, par to rakstu.

Reklāmas pauze

Leave A Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked (required):

Related articles

Back to Top