turkish

turki ir tādi

Laiku pa laikam kādā domubiedru grupā izceļas diskusija, kur galvenais vadmotīvs ir `turki ir tādi`. Man šis apgalvojums ir kā bullim sarkana lupatiņa. Tas ir ļoti saprotami, un dabiski, ka katrs vērtē tieši pēc savas vides, kurā dzīvo. Bet, taipat laikā, vai tas nav arī aprobežoti, uzskatīt, ka `turki ir tādi`, tikai tāpēc, ka tāds ir tavs vīrs, vīra tēvs un kaimiņu Mehmets? Visticamāk, ka no malas izskatās, ka es daru tiešu to pašu, cenšoties apgalvot, ka `turki nav tādi`. Vēl jo vairāk, droši vien nav skaidrs, kāpēc es tik aktīvi iesaistos tēmās, kas nav ne mana druva, ne mani rudzi? Pēdējais arī man nav skaidrs :)

Daudzas no mums te ir pietiekoši ilgi, lai zinātu gana labi, ka turki ir gan tādi, gan šitādi, tāpat, kā latvieši vai marsieši. Ir tādi, kas ir greizsirdīgi, un ir tādi, kas nav. Ir tādi, kas kontrolē, un ir tādi, kas nemaz. Ir tādi, kas nelaiž ārā no mājas, un ir tādi, kam būtu nesaprotami, kāpēc tu visu dienu sēdi 4 sienās un tev nav savu draugu. Ir tādi, kas grib, lai tu nēsātu lakatu, un ir tādi, kam tas būtu nepieņemami. Un ne vieni, ne otri no tiem nav labāki vai sliktāki. Tikmēr, kamēr mēs pašas ar to esam mierā!

Mana raize ir tā pati vecā, kas kopš ieraksta par aitiņām zelta būrīšos. Par meitenēm, kas tikko iepazinušās ar turku puisi, atbraukušas vienu reizi ciemos, varbūt divas, vai trīs, pieņēmušas bildinājumu, iespējams. Sākušas dzīvot kopā, iespējams. Un atklāj, ka ir lietas, kas drauga uzvedībā&attieksmē nav līdz galam pieņemamas. Tieši tas pats jau notiek arī, ja izveido attiecības Latvijā. Bet, iespējams, esot savās mājās, ir vieglāk ar otru sarunāties, saprast un atrast kompromisus. Vai sapakoties un aiziet, ja nekā citādi..

Kad es atbraucu, arī man viss bija svešs. Es dzīvoju kopā ar turku meiteni, un lielā mērā mans viedoklis par turkiem un to, kas ir vai nav pieņemts, veidojās no vides, kurā es dzīvoju – maniem kolēģiem un manas dzīvokļa biedrenes. Trešajā dienā ar kolēģi gājām uz Taksim dejot, un es, uzvilkusi sarkano maiciņu, prasīju, vai nav par pliku? Abas teica, ka nēēēēē, nepavisam nav. Šodien man pašai par to ir izveidojies savs viedoklis (un, manuprāt, tomēr ir krietni par pliku:) ), bet, lai izveidotos savs viedoklis, ir nepieciešams laiks, savi draugi, dažādas vides…

Iedomājos, kā ir, kad meitene atbrauc pie sava vīrieša, ar kuru tūliņ sāk dzīvot kopā un precas pēc mēneša. Viņi ir tikušies varbūt pāris reizes. Viņš ir viņas pasaule, un uzskatus par `tādi ir turki` viņa veido tieši pēc tā, ko par turkiem saka viņš. Viss ir kārtībā, ja sākumā tiek pieņemts viņa uzskats un redzējums, bet ar laiku viņa izveido savu.. bet cik gan bieži tā nenotiek, jo vide, kurā meiteni kā saudzējamu zvēriņu uzmana, ir ļoti ierobežota? Viņa tiekas tikai ar viņa ģimeni, viņa draugiem. Radi – latviešu latvieši par turkiem neko daudz nezina. Atrodas iespēja parunāt ar Turcijas latvietēm. Un te sākas apburtais loks. Meitene pajautā, vai tas ir normāli, ka vīrs ir greizsirdīgs uz apkures katla meistaru, un uzrodas piecas citas, kas pateiks `turki tādi ir`. Un, ja ierodas kāda, kas pasaka, ka turki var būt arī citādi, tās piecas metīsies virsū (maskējoties aiz smaidiņiem un piemiegtām acīm), sakot, ka tu neko nezini par turkiem. Jo kam gan gribas dzirdēt, ka tas, ko tu sev esi attaisnojis ar kultūras iezīmi, ir patiesībā vien tava vīra iezīme?

Runāt ar savu vīru par to, kas liek justies nekomfortabli, varbūt ir bail, jo kur tad liksies, nevar aizskriet pie draudzenes pārnakšņot, kā arī negribas dzīvot konfliktos, vai vēl trakāk, negribas atzīt, ka ir pieņemts pārsteidzīgs lēmums un ar šo cilvēku tomēr nevar izdveidot laimīgas attiecības. Un ja vēl tās piecas saka, ka turki tādi ir… tad ko gan te vispār cepties? Tādi ir un viss, samierinies. Vismaz nedzer un nelaiž pa kreisi… (cik gan bieži šo nākas dzirdēt!)

Manu pārdomu morāle ir vien tā, ka Turcijā, tāpat kā Latvijā, vai jelkur citur pasaulē, attiecības veido divi cilvēki. Kur katram ir jāmācās izprast vienam otru, atrast ceļu pretim viens otram, un izveidot attiecības, kas sagādā prieku un laimi abiem. Protams, mēs esam VIŅU kultūrā, kuru mēs cienam un cienīsim, bet, tas nenozīmē, ka mums ir jāatsakās no SEVIS. Mainīties, augt un attīstīties  – tas ir lieliski, un ja maināmies, jo vēlamies, pat ja tas nozīmē pāriešanu islamā, kādēļ ne, tā ir brīva izvēle, un man prieks par laimīgiem cilvēkiem. Bet, es stipri šaubos, ka akli pieņemot visu, ko saka otrs, jo `turki tādi ir`, kāds var nonākt pie harmoniskām attiecībām un laimes.

Lai mums visām laimīgs Jaunais Gads! :)

Posted by:

Inuta
No Stambulas līdz Antālijai. Kur tobrīd esmu, par to rakstu.

Reklāmas pauze

2 Comments

  1. sandra -  08.01.2013. - 11:16

    Ja tu vaktu parakstus (kaa peticijai), tev ir mans paraksts =)

    Reply
  2. Aivita -  11.12.2013. - 10:44

    Arī mans paraksts :)
    Un tad vēl man ienāca prātā, ko diskusijā ar vīriešiem (gan turkiem, gan itāli pa vidu, kurš precējies ar turcieti) dzirdēju… Viņi kā viens apgalvoja, ka pēc kāzām VISAS turku sievietes ir pilnīgi vienādas 😀 Tēma filozofiskām pārdomām… 😀
    P.S. Tēma nesaistīta ar to, ka es kā ārzemniece esmu savādāka… runa gāja tikai un vienīgi par sievietēm pēc kāzām (visu viņu sievas – turcietes)…

    Reply

Leave A Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked (required):

Related articles

Back to Top