kā es kaimiņiem kanēļmaizītes nesu

Kad vasarā nācām skatīties dzīvokli, mūs sagaidīja ne tikai saimnieki, bet arī pretējie kaimiņi. Iepazināmies ar jauku precētu pāri un viņu foršo meitiņu, kam varētu būt kādi 8-9 gadi. Dzīvokļa saimnieki sacīja, ka kaimiņi esot ļoti `sıcak` – silti jeb draudzīgi. Tāds iespaids radās arī man, tā nu es pirmās nedēļas gaidīju, kad viņi nāks pie manis ciemā ar kādu pašceptu pīrāgu, pēc labākajām `Desperate Houswives` seriāla tradīcijām. Tā gaidot pagāja pusgads un pienāca Vecgada vakars.

Cepu kanēļmaizes pēc vecāsmātes receptes, bet neiedomājos, ka mūsu nav tik daudz, cik mēs bijām vecmammai. Sanāca tāds kalns, ka mazu turku armiju varētu pabarot. Te nu man dzima doma, padalīties ar kaimiņiem. Saliku uz liela stikla šķīvja, piebirdināju klāt pašceptās piparkūkas, apklāju ar sarkanu salveti un mazliet trīcošām rokām zvanīju pie durvīm. Kaimiņi pārsteigti, apskatīja, kas ir zem salvetes, daudz un sirsnīgi teica paldies, pasauca vīru, meitu un māti, un es, atrunājusies, ka mūs gaida draugi, devos prom.

Pēc pāris dienām ofisā iedomājos, ka klau, noteikti ka ir kāds reglaments vai tradīcija, kas tagad jādara kaimiņiem. Vai kas jādara man, kad kaut ko darīs viņi. Aizdomājos, jo, padomājusi, ja man kāds atnestu kaut ko ēdamu, es nezinātu, ko iesākt, vai man uz tēju jāaicina, vai rokām veselība jāvēl, vai kas? Vai šķīvis uzreiz jāatdod? Tad nu man turku kolēģe apskaidroja, un mēs ar vācu kolēģi ilgi smējāmies, ka šāds altruisms patiesībā ir radījis kaimiņiem Problēmu. 

Reglaments, lūk, ir sekojošs. Ja tev kaut ko atnes, tu apskati, saki paldies un vēli rokām veselību. Uz tēju neaicini, jo ja aicināsi, otrs nedrīkstēs atteikt un viss kļūs vēl sarežģītāk. Svarīgākais fakts – šķīvi nevajadzētu atdod tukšu! Un, uz šķīvja vēlams likt kaut ko pašgatavotu! Kolēģe saka, ka viņai jau mēnesi kaimiņu šķīvis mājās stāvot, jo netīk&nav laika gatavot. Tā nu es sapratu, ka mani gaidīšanas svētki var sākties, ka kādu vakaru kaimiņi būs kaut ko gatavojuši un nesīs man atpakaļ.

Drīkstot darīt arī mazliet citādi – uzreiz aiziet uz virtuvi, nobērt ēdamo un atdot šķīvi. Bet tas īsti neesot tā pa skaisto. Ja gribi saglabāt siltas attiecības ar kaimiņiem, tad labāk pacensties kaut ko pagatavot viņiem. Vēl kolēģe ieteica nenest savu labāko šķīvi, jo reizēm tas pazūdod ar galiem. Viņai, piemēram, ir aizmirsies, kurš kaimiņš atnesa ēdamo, un nu nezina, kam jānes atpakaļ. Mēs ar vācieti atkal smējāmies, ka tā jau var uztaisīt problēmas visai ēkai, aiznesot nepareizajam, tam jānes tev atpakaļ, bet tev atkal jāgatavo citam.

Tad nu šovakar tā stunda sita, izdzirdu zvanu pie durvīm, jau biju kārtīgi aizbarikādējusies, kamēr visu atslēdzu… mazā meitene stāv ar manu šķīvi, apklātu ar zili dzeltenu salveti, un pretīm durvīs mamma ar tēti. Pateicu paldies, apskatīju, ka paštaisītas sarmas, dolmas un boreki, pateicu vēlreiz paldies, un tālāko komunikāciju izglāba mans kaķis, kurš gandrīz ieskrēja viņu istabā. Vispirms paasināja nagus uz viņu paklāja, pēc tam sāka visiem par šausmām vārtīties pa zemi, uzkrādams savā kažokā netīrumus. Sacījos nesam kaķi uz vannu un nu ēdu gardumus. Foto nav pilnīgs, jo es biju diez gan izsalkusi :)

Img_1023

Nebija tik traki, kā likās. Varētu kādreiz šo triku atkārtot. Kaimiņu man te vēl pāris stāvi ir :)

Posted by:

Inuta
No Stambulas līdz Antālijai. Kur tobrīd esmu, par to rakstu.

Reklāmas pauze

Leave A Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked (required):

Related articles

Back to Top