Love_Life_wallpaper_by_dajordino

10 lietas, kas mainās, pārceļoties uz citu valsti

Izlasīju rakstu par `17 lietām, kas mainās uz visiem laikiem, kopš dzīvo ārzemēs`. Un aizdomājos. Precīzi uzrakstīts. Iedvesmojoties (un vietām atsaucoties uz to), arī manas 10 lietas, kas ir mainījušās, kopš 2009.gadā pārcēlos uz Turciju.

 

1. Vairs nekad nav garlaicīgi

Par rutīnu var aizmirst mirklī, kad ar savu čemodānu esi izkāpis citā valstī. Nezinu, cik gadiem jāpaiet, lai teiktu, ka esi iepazinis citu kultūru, tās cilvēkus un  paražas. Es vēl  esmu procesā. Jau agrāk rakstīju par nulles punktu. Pārceļoties uz citu valsti, es nonācu savā nulles punktā, kur viss bija jauns, nepieredzēts, daudz kas pārsteidzošs. Un ļoti bieži tam, ko es biju apguvusi Latvijā, nebija nekādas nozīmes. Piemēram, gājēju pāreja – Latvijā jāuzliek kāja uz baltās strīpas un mašīnas sāks stāties. Turcijā tās nestājas pat tad, ja esi izgūlies uz pārejas zvaigznītē. Jāmācās `likumi` no jauna, jāpielāgojas, jārīkojas attiecīgi. Aizraujoši! :) Pat pēc 5 gadiem.

2. Elastība ir mans otrais vārds, Pacietība trešais

Iepriekš minētais punkts prasa  lielu elastību. Pielāgoties jaunajam. Pielāgoties pēkšņiem pārsteigumiem, pēkšņām izmaiņām. Pielāgoties citādajam (un citādajiem). Izrādās, ka manī ir tik daudz elastības! Un pacietības! Agrāk kritu panikā (diez gan burtiski), 10min iestrēgstot uz Vanša tilta. Tagad tas šķiet tik piemīlīgi smieklīgi, jo jāsēž sastrēgumā stunda.. Ja Rīgā draudzene kavē 10min, es jau sāku pukoties. Šeit kāds kavē biznesa tikšanos 30min, un es izmantoju to laiku kam citam, pat nepamirkšķinot (tiesa gan tas nenāca UZREIZ, bet ar laiku). To, ka pati esmu sākusi kavēt, labāk neminēšu.

10492316_659906370757407_586309343417923716_n

3. Es runāju 3 valodu mikslī

Šis ir mazliet mulsinoši. Lai izteiktos, vairs nepietiek tikai ar latviešu valodu. Ar vietējiem latviešiem vai angliski runājošiem turku draugiem Turcijā saprotamies labi, iespraužot pa vidu kādu turku izteicienu.  Grūtāk ir aizbraucot uz Latviju, tad sanāk iestrēgt savā smadzeņu valodas centrā. Nav tā, ka mēs liktu latviešu teikumos visādus svešvārdus, lai `izrādītos`. Tas nudien notiek.. netīšām. Sarunvalodā iegājušies visādi inšallahi un boš veri, uffffi un yaaai. Kā arī nereti es lietoju tās valodas vārdus, kas ir īsāki. Laika optimizācija!

4. Es zinu vairāk vietu, ko apskatīt jaunajā valstī, nekā Latvijā

Jā, un Latvijā jūtos kā tūrists. Bet tādā pozitīvā nozīmē. Tiesa gan sākumā tas mulsina, jo tad īsti vairs nejutos Latvijā `kā mājās` bet jaunajās mājās VĒL nejūtos kā mājās.. Tas pāriet. Ar laiku viss nostājās savās vietās (par to nākamais punkts). Jaunā valstī visu ko gribas redzēt. Vismaz man. Stambulā ir maz tūrisma objektu un pat netūrisma, ko 4 gados, kad tur dzīvoju, es nebūtu apskatījusi. Tik interesanti! Antālijā esmu tikai 9 mēnešus, bet arī šeit turpinu būt sajūsmā, ka tik daudz jaunu lietu, ko redzēt. Par Latviju zinu, ka tur ir ļoti daudz visādu aktivitāšu un izklaides iespēju, bet nezinu kur un kādas. Kad kāds turks turp dodas un prasa ko ieteikt, es jūtos kā stūrī iedzīta. 5 gadu laikā arī daudz kas ir mainījies.

5. Mājas ir tur, kur… ir māju sajūta

Mājas kļūst par tādu mazliet abstraktu jēdzienu. Man ir daudz mājas. Man ir mājas Antālijā, kur ir lielākā gulta, manas mīļlietas, vīrs un kaķis.  Mājas ir arī Stambulā, kur pavadu vidēji 8 naktis mēnesī, kur ir mana istabiņa ar skatu uz aizaugušu dārzu, mans rozā spilvens un grāmatas. Mājas ir arī Latvijā pie brāļa, kur ir atmiņas un trauki no bērnības. Pazūd tā ciešā piesaiste lietām un vietām, kāda bija agrāk. Šodien mājas ir te, bet jau rīt man tās var būt citur. Mantas ir pārejošas. Ja es rīt atkal pārceltos, es varētu atkal paņemt līdzi tikai 1 čemodānu, un izveidotu jaunas mājas citā pasaules malā. Tieši tik vienkārši.

10518657_804673046224637_5693278180887053613_n

6. Daudz kas vairs nav iespringšanas vērts

Agrāk būtu grūti bijis iedomāties, ka katru nedēļu lidošu turp šurpu starp divām pilsētām, pavadot ceļā 5.5h katrā virzienā. Lidmašīna aizkavējas? Nu neko darīt. Stambulā sastrēgums? Lasu grāmatu. Ir kaudzīte ar lietām, par kurām tu saproti, ka tās nav cepšanās vērtas, un, ka no cepšanās nekas nemainās. Un iemācies optimizēt laiku, jo tas ir vērtība. Dzīve padsmit miljonu pilsētā iemāca arī to, ka tu neesi pasaules centrs, vien pile okeānā. Svarīga pile, protams, saistīta ar visām citām pilēm, un tomēr. Ir lietas, kas notiek neatkarīgi no tā, ko tu esi sadomājies, sacerējies un sagribējies. Un tur neko nevar darīt.

1557457_514217178689333_233650986575492029_n

7. Es nepārtraukti augu (par laimi ne augumā)

Es esmu ļoti mainījusies pa šiem pieciem gadiem. Iekšēji. Kad tu tiec izmests no komforta zonas, tad ieraugi sevī visādus brīnumus, un, lai izdzīvotu jaunā vidē, nākas attīstīt sevi un augt :) Pirmkārt, jau aug pašpārliecinātība par savām spējām.  Sava iekšējā spēka sajūta. Spēja redzēt lietas kopsakarībās – ja kaut kas nenotiek tūlīt un tagad, tad tam nav jānotiek tūlīt un tagad, jo priekš manis tas būs vērtīgāk nenoticis, vai noticis vēlāk. Tā pati elastība, pacietība. Gribas teikt, ka arī cilvēkmīlestība, bet tur man vēl garš ceļš ejams. Pieņemšana, ka mēs visi esam dažādi, gan. Katrs ar saviem putniem galvā. Un tā tālāk.

8. Es sāku mērīt dzīvi mirkļos

Senie draugi un ģimene ir vienā valstī, jaunie draugi un ģimene citā. Pārceļoties vēl uz citu valsti, vai pat tikai pilsētu, viss sadalās uz trīs. Kāds mirst, un tu nevari būt līdzās. Kāds dzimst, un tu pirmo reizi viņu satiec pēc vairākiem gadiem. Daudzas draugu jubilejas tu palaid garām, jo nevari būt klāt. Un viņi nevar būt klāt tavējās. Bet tie mirkļi, kas ir pavadīti kopā, tajos tu esi šeit un tagad, un izbaudi līdz galam. `Toreiz, kad piesmējām ēzelīti zem olīvkokiem`. `Toreiz, kad izlikāmies, ka spēlējam ģitāru lauku mājās`. `Toreiz, kad braucām ar kvadarcikliem pa lauku`. Un vairs nav nozīmes, kurā gadā tas bija, kurā valstī. Svarīgi, KĀ tas  bija.

Capture-the-Moment-5-l

9. Man viss  ir pa divi (vai trīs)

Divi konti, divas simkartes, divas ķemmes, divas smaržas pudelītes, divas mīļākās krūzes. Katrā valstī, vai manā gadījumā, pa trīs katrā pilsētā.

10. Man ir sajūta, ka es varu visu (nu, gandrīz visu)

`Ja es to paveicu Stambulā, es to varu paveikt vēlreiz jebkur`. Tikšana galā ar grūtībām, visa jaunā apgūšana, jaunu iemaņu attīstīšana, sevis iepazīšana, dažādu situāciju atrisināšana – tas dod tādu fantastisku spēka sajūtu, ka es`nepazudīšu`, ka, ja būs nepieciešams vai, ja gribēšu, varēšu to paveikt atkal un atkal, neatkarīgi no valsts. Iespējams, ka šis ir ļoti individuāli, bet man ir sajūta, ka pasaule ir vaļā, un gribas to vēl. Man negribas apstāties pie Turcijas, man gribas atklāt un izzināt vēl vairāk citu valstu kultūras, un vēl vairāk pašai sevi. Tas piepilda, dara manu personību krāsaināku, sulīgāku un ļoti dzīvāku. Un man tas šobrīd patīk :)

personal-growth

 

 

Posted by:

Inuta
No Stambulas līdz Antālijai. Kur tobrīd esmu, par to rakstu.

Reklāmas pauze

3 Comments

  1. Krista -  18.07.2014. - 05:53

    Izkāpt no komforta zonas ir vērtīgākā prasme, ko esmu ieguvusi. Pirmo reizi, protams, tas notika neapzināti, tas nāca kā blakusefekts. Jā, datumi, gadi nav svarīgi, bet mirkļi.

    Reply
  2. Elīna Enna -  18.07.2014. - 06:23

    Inuta, Tu uzrakstiji tik patiesi un sulīgi “līdz kaulam”…ka lasot pārņēma tāda dīvaina smeldzes un smaidu kokteilis… Paldies Tev! :)

    Reply
  3. Aivita -  18.07.2014. - 07:10

    Inuta, man brīžiem asaras sariesās, jo tik ļoti patiesi uzrakstīts. Un, es domāju, ka jebkura no mums šeit Turcijā, lasot šo bloga ierakstu, daudzos punktos velk paralēles ar savu pieredzi un prātā zīmē sev tuvās bildītes! :) Tā tik turēt un dzīvot sulīgi! 😉

    Reply

Leave A Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked (required):

Related articles

Back to Top