7816

par skumjo – par turku sēru kultūru

Šovakar skumjš vakars un aizdegta svecīte par kādu tik tikko aizgājušu dvēseli.

Šķiet īstais laiks pierakstīt manus novērojumus par tradīcijām, kādas valda, kad kāds no tuvākas vai tālākas, vai pavisam tālas turku ģimenes locekļiem nomirst.

Atšķirībā no Latvijas, kur uz bērēm var nākties gaidīt pat nedēļu, turku aizgājējs tiek glabāts līdz nākamās dienas saulrietam. Tātad, lielākoties, 24 stundu laikā. Piemēram, ja šodien pusdienas laikā miris, rīt no rīta jau tiks glabāts.

Tomēr viss sākas jau brīdī, kad skumjais notikums ir noticis. Tas tiek paziņots piederīgajiem, un tie apziņo visus, visus pārējos. Pie tuvākā ģimenes locekļa sāk braukt bariem ļaužu. Pastāstīšu no savas pieredzes. Bija mirusi vīra brāļa sievas omīte. Uzzinājām to 15min pēc fakta notikšanas. Uzreiz sēdāmies auto un saskaņā ar tradīciju, devāmies uz viņas meitas mājām. Ieradāmies kopā ar meitu. Cilvēks, protams, šokā. Sēž uz dīvāna, skaļi raud. Principā pusnemaņas stāvoklī. Kopā ar mums ierodas vēl ap 10 cilvēku. Visi sēž istabā. Kāds piepalīdz, aši piekārtojot māju, uzliek tēju sildīties. Kamēr meita raud, neviens īsti viņu nemierina. Visi klusībā sēž.

Cilvēki turpina nākt un iet, brīžiem sasniedzot pat 30 cilvēkus istabā. Pie durvīm zvana ik pa piecām minūtēm. Katrs viesis pienāk, izsaka līdzjūtību, un apsēžas, kur brīvs. Vīrieši kaut kā tīši vai netīši, bet atdalās uz lielā balkona, sievietes istabā. Šī nav reliģiska ģimene, tāpēc vīriešu un sieviešu atdalīšana ir vai nu nejauša, vai kultūras iezīme, nezinu. Sākumā pat visi bija kopā.

Pēc kādas stundas vai divu kopējas līdzjušanas, tiek pasūtīts ēdiens. Turku picas, ayrans un limonādes. Visi n-desmir viesi tiek pabaroti. To organizē kāds no viesiem, kas tuvāks ģimenei.

Visu laiku zvana telefons. Turku tradīcijā zvanīt un izteikt līdzjūtību, bašiniz sagolsun, ir ļoti svarīgi. To diemžēl zinu arī no otras puses. Manās skumjās man zvanīja gan ģimene, gan vīra draugi, pat tādi, kas nedzīvo Turcijā. Daudz. Atzīstos, ka lielu daļu es atļāvos necelt. Jo mana (vai latviešu?) sēru kultūra sevī ietver palikšanu vienatnē, likšanu man mieru. Protams, ar tuvākajiem var parunāt, bet pieņemt desmitiem zvanu.. Tomēr nē.

Pēc vairākām stundām būšanas kopā devāmies projām.

Nākamajā rītā lielākā daļa lidoja uz pilsētu, kur ome tika glabāta.

Kad kāds ir nomiris, radi (kas ir nevis divi vai pieci, bet vismaz piecdesmit) no visām Turcijas pilsētām tūliņ ārkārtīgi veikli saorganizējas, tiek sagādātas lidmašīnas biļetes, darbā paņemtas brīvas dienas. Turki ir absolūti nespējīgi saorganizēties, bet bēres ir izņēmums.

Bēru dienā, cik zinu  no stāstiem, saorganizējas sievietes-radiniecies, atkal ne divas, trīs, bet desmit un varbūt vairāk, katra gatavo ēdienu, ar ko cienāt ciemiņus, kas nāks un ies. Tuvākie sēdēs un sēros kopā, gluži kā miršanas dienā.

Vēl kāds novērojums, ka turkiem patīk runāt par traģēdijām. Par to cik skumji, par to, cik žēl, par to, kā tā. Varbūt atkal es, varbūt kultūra, bet es visas personīgās traģēdijas aproku dziļi kādā sirds stūrī un gandrīz, gandrīz nekad par tām nedomāju. Tāpēc nereti ir grūti, ja gadās būt līdzās kādam turkam, kurš par tām zina, un kuram tās gribas cilāt un cilāt. Neiedomājoties, kādu efektu tad atstāj uz mani.

Lai viegls ceļš visām novembrī aizgājušajām dvēselēm.

hands-cupping-candle

Posted by:

Inuta
No Stambulas līdz Antālijai. Kur tobrīd esmu, par to rakstu.

Reklāmas pauze

2 Comments

  1. Andra -  14.11.2014. - 11:05

    Diezgan sērīgi palika izlasot :(

    Reply

Leave A Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked (required):

Related articles

Back to Top