woman-walking-along-the-road-with-suitcase-and-balloons

ar vienu čemodānu, uz mājām (jeb atgriezties pie sevis)

Nu jau tālajā 2009.gada rudenī es ar vienu pelēku čemodānu ierados Stambulā un atplestām rokām aicināju visu, kas mani sagaida. Un sagaidīja tik daudz kas!

Pirms pāris dienām Stambulā es piepildīju to pašu vienu pelēko čemodānu (brīnums, ka tas vēl nav izjucis) ar drēbēm un grāmatām, un atgriezos mājās, Antālijā. Ar to arī noslēdzot vienu no pieredzes bagātākajiem gadiem, kas ir mainījis un turpina mainīt mani kā personību. Gads  ar 55 iekšzemes un 8 ārzemju lidojumiem, gads ar dzīvi starp divām pilsētām ir beidzies. Pareizāk sakot, ir pabeigts, ne beidzies, jo kādā novembra vakarā, izkāpjot Antālijas lidostā, lai dotos uz Stambulu, pie manis atnāca mans `pietiek!`, un nebūt ne viegls lēmums darīt savādāk.

Atrodiet laiku apstāties un parunāties ar sevi. Padomāt. Esiet drosmīgi.

Šodien ir pirmā pirmdiena, kopš pirms gada un mēneša pārcēlāmies no Stambulas uz Antāliju, kad relaksēti izbaudu dienu, jo zinu, ka vakarā nekur nav jālido. Tieši ar tādu domu es pamodos `paldies Dievam, ka šodien nav jālido`, jo aiz loga ir kārtējā ziemas vētra. Uzvelku ērtas mājas drēbes, ieslēdzu radiatoru un ar siltas Latvijas zāļu tējas krūzi sāku dienu home-office.

Atskatoties uz pēdējo pusotru mēnesi (un nu jau varu atskatīties, no malas!) vēlos teikt ko visnotaļ banālu- klausiet savai iekšējai balsij! Neignorējiet to, nepārkliedziet to. Atrodiet laiku apstāties un parunāties ar sevi. Padomāt. Esiet drosmīgi. Jo balss nevienmēr saka to, kas ir viegli izdarāms.

Es šogad paveicu lielas lietas biznesā un spēru lielus soļus karjerā. Un man tas patika. Bet kādā brīdī es biju tā ieskrējusies, ka nepamanīju, kā joņoju pa apli, kurā vairs nav vietas ne sev, ne hobijiem, ne sportam, ne draugiem. Un, kad tā ilgstoši tika pazaudēts būtiskais, pazuda arī iekšējā harmonija, pazuda daļa manis. Un organisms deva ziņu. Bet, tā skrienot, jau nebija laika klausīties.

Ir laiks sākt darīt lietas citādi, jo darot tā pat un to pašu nevar gaidīt citu rezultātu.

Tādos dzīves posmos vajag kādu spērienu, vajag pazaudēt uz brīdi pamatu zem kājām, vajag nokrist, un nevarēt uzreiz piecelties, lai būtu laiks padomāt, kur esi atskrējis, un galvenais, KĀPĒC. Un vai tas ir tas, ko gribēji, vai tas ir tas, ko gribi turpmāk, un vai tas ir tā vērts? Man iespēra izdegšanas sindroms ar diez gan klasikām izpausēm, par kurām raksta teju visi novembra Latvijas sieviešu žurnāli.

Un tas bija tas brīdis, kad es sapratu daudz tik vērtīgu lietu. Un turpinu saprast. Ir laiks sākt darīt lietas citādi, jo darot tā pat un to pašu nevar gaidīt citu rezultātu.

Es sāku ar it kā vienkāršām lietām. Es pārstāju tirgoties ar sevi (mīļais organism, davai saņemies šodien, kad būs brīvāks, tad varēsi slimot). Es atļāvu sev justies tā, kā jūtos. Es sāku darīt to, kas nāk par labu MAN (un katrs no mums zina, kas ir labi sev pašam). Manā gadījumā tā ir joga, skriešana, garas pastaigas un velo. Es apzināti, bez izņēmumiem, savu veselību, savu laimi un dzīvesprieku ieliku pašā, pašā pirmajā vietā. Es iemācījos aizvērt laptopu sešos un darīt lietas, kas rada prieku vai/un vairo mieru – lasīt grāmatu, adīt, tamborēt, zīmēt, klausīties mūziku, gatavot ēst. Es atgādināju sev, cik būtiski ir būt apzinātai, apzināti darīt, lai vai ko daru. Kad ēdu, tad apzinos, ka ēdu, izgaršoju, izbaudu. Kad eju, tad apzinos kā elpoju, kā svars pārsveras no vienas kājas uz otru, kā rokas kustas. Es atsāku sapņot dienas sapņus – tādējādi pārslēdzoties no prāta joņošanas un raizēm uz pozitīvo. Un, kas ne mazāk svarīgi, es nesteidzināju sevi. Es nefokusējos uz rezultātu, bet uz procesu. Un varbūt tieši tāpēc es to tik ļoti izbaudu!

Ne bez negulētām naktīm un pārdomām, `kā tas no malas izskatīsies`, `ar ko gan tas beigsies` un `tas ko taisos darīt NAV LOĢISKI`, uzdrīkstējos sekot impulsam.

Kaut ko iegūstot, no kaut kā ir jāatsakās. Un tas jau ir stāsts par vērtībām vai prioritātēm. Es atteicos no vadītāja amata, no dinamiskas darba dzīves spožajā Stambulā, no loģiskas, augšupejošas karjeras, tā vietā iegūstot to, kam šobrīd ir lielāka vērtība – iekšēju mieru, labu veselību un iespēju baudīt rimtu ģimenes dzīvi skaistā pilsētā. Diemžēl manā konkrētajā gadījumā apvienot nebija iespējams. Vai arī es nepratu. :)

Viens no maniem šībrīža mīļākajiem teicieniem ir, uzticies procesam. Es, ne bez negulētām naktīm un pārdomām, `kā tas no malas izskatīsies`, `ar ko gan tas beigsies` un `tas ko taisos darīt NAV LOĢISKI`, uzdrīkstējos sekot impulsam. Bet tā ir tikai daļa no puzles. Kaut arī neredzu lielo, man atkal ir ļoti priecīgi, jo ir stipra pārliecība, ka esmu pagriezusi savu dzīves kuģi pavisam jaunā virzienā, kur mani sagaida kas ļoti, ļoti skaists. Gluži kā toreiz, kad ar to pašu čemodānu biju tikko ieradusies Stambulā. :)

Par skaisto! Priekā! :)

 

foto (c) youqueen.com

Posted by:

Inuta
No Stambulas līdz Antālijai. Kur tobrīd esmu, par to rakstu.

Reklāmas pauze

2 Comments

  1. Aivita -  22.12.2014. - 15:39

    Negaidiiti jaunumi! Un ticu, ka Tev shis leemums tik tieshaam nebija viegli pienjemams.
    Atceros beerniibu, kad mana mamma (peec profecijas daarzniece), bija iisu briidi gan pabaudiijusi vadiitaajas kreeslu daarznieciibaa, gan augstaaku amatu iespeejas vinjai tika piedaavaatas, bet vinja vienmeer atteica, priekshroku dodot vienkaarsham, pat fiziskam darbam. Pat tagad straadaa pavisam parastu straadnieces darbu dzimtajaa pilseetaa. Beerniibaa es to nesapratu, es pat vinjai tiku paarmetusi to, ka neizmanto iespeejas… bet tagad es noveerteeju, jo katru dienu vinja peec 17.00 devaas maajaas, gatavoja mums vakarinjas, raizeejaas par mums un turpinaaja savas darba gaitas kaa mamma. Iısaak sakot, bija mums blakus. Ne reizi vien vinja teica, ka labaak dziivot vienkaarshi, saaudzeet nervus un veseliibu. Tagad es vinju (un arii Tevi) ljoti labi saprotu, pati nododos hobijiem, pat, ja tie man nenes tik lielus ienaakumus un karjeras pjedestaalus. Sirdij mieriigi, pats vari buut sava laika saimnieks un vienmeer buus briidis tuvajiem cilveekiem.
    Lai briinishljiigi, sirsniigi un miilestiibas pilni Ziemassveetki! Un Jaunais gads lai atnes daudz jaunu paveersienu, kas priecees gan sirdi, gan praatu! :)

    Reply
    • Inuta -  22.12.2014. - 17:06

      Sirsnigs paldies par labiem velejumiem!
      Skiet, ka tad, kad ej saskanjaa ar sevi, viss atrisinas loti vienkarsi un veiksmigi – esmu atguvusi savu mieru, brivo laiku un iespeju buut maajaas, ka ari varu turpinat profesionali darboties no Antalijas. Protams, citaa formaataa, jo vairakus no pienakumiem nav iespejams veikt neklaatienee. Tomeer manii ir miers un prieks par so jauno formaatu. Varu saprast Tavu mammu, katram savas prioritaates un ne visiem gribas un vajag vadiit. Man patika, bet tas nekad nav bijis meerkis, un ari sobrid nejuutu, ka butu ko neatsveramu zaudejusi, tikai tik, cik logisko karjeru :) Un par to gan man ir citas, svarigakas lietas. :)
      Lai ari Tev skaisti Ziemassvetki (es sovakar vai riit cepsu piparkukas) un piepildits jaunais gads! :)

      Reply

Leave A Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked (required):

Related articles

Back to Top