darbs turcija

Darba dzīves atšķirības Stambulā un Antālijā

Šis ir bijis interesants mēnesis – mēnesis, kurā es satieku biznesa cilvēkus, kuri ir apzināti pieņēmuši lēmumu Stambulas biznesu nomainīt pret Antālijas vai Izmiras, visi līdzīgu iemeslu dēļ, tomēr ar atšķirīgām motivācijām un stāstu. Nolēmu padalīties arī ar jums (jo man tik ļoti patīk dzīvot Antālijā, ka laikam taču neapzināti aģitēju visus pārcelties šurp :) )

Pirms nedēļas tikos ar kungu, ap 45 gadus vecu, kurš ir strādājis gan Stambulā, gan Ankarā, gan Vācijā 9 gadus, lielā, visiem zināmā, starptautiskā kompānijā. Pēc atgriešanās Turcijā nolēmis atgriezties tieši Antālijā, jo šī ir viņa dzimtā pilsēta. Es viņu pirmo reizi satiku pirms 2 gadiem, kad vēl dzīvoju un strādāju Stambulā. Mūsu klients meklēja reģionālo pārdošanas direktoru Antālijai. Satiku šo kungu – ar lielisku karjeru viņa CV, ar lielisku algu, un viņš man saka, ka vēlas dzīvot un strādāt Antālijā. Nodomāju, ka nav pie pilna prāta. Antālijā nebiju bijusi, bet man bija priekšstats no sarunām ar kandidātiem, ka te ir kaut kādā slinķu zeme, kur visi ir saulē pārkarsuši slaisti. Kaut kas totāli pretējs aktīvai, profesionālai biznesa dzīvei!

Mēģināju viņu bez maz pārliecināt, lai taču ar tādu karjeras pagātni meklē darbu Stambulā, jo arī algas Stambulā ir ievērojami augstākas. Tomēr viņš palika pie sava. Tagad tikāmies 2 gadus vēlāk, un, pirmais, ko satiekot viņu Antālijas piejūras restorānā, sacīju, bija – kā es jūs tagad saprotu!!! Viņš izstāstīja vēlreiz – kādēļ vēlējies tieši Antālijā palikt – pirmkārt, jo šeit nav pārstrādāšanās kultūras. Cilvēkiem šeit darbs ir tikai darbs, kas attiecīgi nozīmē, ka bez darba ir arī hobiji, brīvais laiks sev un ģimenei, kādiem sabiedriskiem darbiem. Stambulā diemžēl ir kaut kāda smagās/neprātīgās strādāšanas kultūra, kur lielākajai daļai, ko pazīstu, un 90% kandidātu, īsti nav ne hobiju, ne dzīves, tikai spožas vai ne tik spožas karjeras. Mans biznesa paziņa ir kaislīgs golfa spēlētājs, piedalās arī dažādos sabiedriskos pasākumos (piemēram, kā brīvprātīgais Expo 2016 organizēšanā, kas notiks Antālijā). Viņš atzīst, ka šeit viņam ir laiks saviem 2 bērniem, sievai. Bērni var paši nokļūt skolā un darbs ir 20min attālumā no mājām. Protams, ir arī lietas, kas pietrūkstot – pietrūkstot profesionāla  biznesa, jo šeit tomēr viss notiek diez gan lokāli, ir žēl, ka alga ir tik zema, salīdzinājumā ar pēdējo, kuru saņēma Vācijas uzņēmumā. Un tomēr, tas atsver augstāk minēto.

Esot Stambulā, citās pusdienās (jā, jā, es to vien daru, kā ēdu pusdienas, un man par to maksā algu!) runāju ar kungu, kurš plāno pārcelties atpakaļ uz Izmiru – citu nelielu (4 miljoni iedzīvotāju) Turcijas piejūras pilsētu. Viņš uzskata, ka savu maratonu ir noskrējis, viņam ir 40 gadu, pieredzēti lieliski amati un starptautiskas kompānijas CV, iekrāta nauda, un bērni pirmsskolas vecumā. Arī viņš vēlas vairāk līdzsvara, miera, svaiga gaisa, saules, jūras, laiku savai ģimenei un hobijiem. Viņš saprot, ka Izmirā nevarēs tikt pie tik pat augsta amata (ir kādas auto apdrošināšanas kompānijas ar 400 cilvēkiem un pārdesmit miljonu eur apgrozījumu direktors). Viņš ir gatavs ieņemt amatu, kurš ir par soli zemāks, lai iegūtu to, ko sniedz Izmira.

Mūsu uzņēmumā mēs esam 6 no 9, kuri fiziski neatrodas Stambulā, divi dzīvo Vīnē, 3 Izmirā un 1 Antālijā. Katram ir savs Stambulā būšanas grafiks, atkarībā no amata un prioritātēm (kuras mainās), kādā mēs ierodamies Stambulā. Mans grafiks gadu bija būt Stambulā divas, trīs reizes mēnesī uz vidēji 3 dienām. Kopš šī gada janvāra esmu mainījusi savu grafiku, un esmu Stambulā tikai reizi mēnesī uz max 2 dienām. Tas šobrīd ir optimāli, un, laikam, ja būtu iespēja, es lidotu vēl retāk – reizi divos mēnešos. :) Kopš pārcelšanās uz Antāliju esmu atguvusi savu dzīvi, lai cik tas skaļi un banāli neizklausītos. Laiku sev, saviem novārtā pamestajiem hobijiem, sportam, attiecībām ar draugiem, ģimenei. Iespējams, es vienkārši nepratu to visu sabalansēt Stambulā,  bet ik reizi, kad esmu tur, es kā zombijs pārslēdzos `Stambulas režīmā`, sāku dienu ap 8:00 un rukāju lielā tempā līdz vismaz 22:00.

Neprasmei balansēt ir gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli. Objektīvie ir attālums starp darbu un mājām, es pavadīju ik dienu ceļā kopumā 3h. Subjektīvie – darbaholisms ir Stambulā `norma`, kaut kas, ko privātajā sektorā `dara visi`, kaut kas, no kā ir grūti izlekt, kad reiz esi ieskrējies. Iedomājieties, ja 9 cilvēki ofisā raujas vēl 20:00, vai ir viegli aizvērt laptopu un visus n-tos projektus un kolēģus ar kūpošām galvām atstājot, atstāt ofisu? Iespējami, bet ne viegli. Kā arī, tāds nenormāls darbaholisms Stambulā ir kaut kas slavējams, kaut kas ar ko lielīties, kurš smagāk strādā, kurš vairāk tabletes dzer, lai izturētu.

Lūk, katram savs. Katram dzīves posmam savs. Kā jau agrāk minēju – tas 4 gadu skrējiens bija traks, bet ļoti, ļoti vērtīgs manā dzīvē kā profesionālim. Ko tik es neapguvu! Bet tagad es ārkārtīgi izbaudu `tas ir tikai darbs` posmu, kur bez darba ir arī Dzīve. :) Pie tam baigi foršā! Pavisam atklāti sakot, izbaudu būt par saulē pārkarsušu slaistu. :) Sveiciens manam lieliskajam bosam, ja viņš šo lasa! :)

asleep-on-the-beach-with-laptop

 

Posted by:

Inuta
No Stambulas līdz Antālijai. Kur tobrīd esmu, par to rakstu.

Reklāmas pauze

Leave A Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked (required):

Related articles

Back to Top