precos ar svešinieku

veiksmīga vai katastrofāla laulība?

Turpinot par precēšanās tēmu, uzgāju kādu rakstu par psihologu pētījumu par veiksmīgām un katastrofālām laulībām. Pieņemsim uz brīdi, ka viss ir tik melns un balts.

Tātad. Psihologs Jānis Gūtmanis (John Gottman) vairāku desmitu gadu garumā veic pētījumus ar laulātajiem pāriem. Viņa mērķis ir noskaidrot, kas ir tas, kas veido veiksmīgas un laimīgas laulības. 1986. gadā kopā ar kolēģi Robertu (Robert Levenson) viņš izveido `Mīlestības laboratoriju`, piepilda to ar jaunlaulātajiem, pieslēdz pie elektrodiem un uzdod samērā vienkāršus jautājumus. Piemēram, kā jūs satikāties, kādi ir jūsu lielākie konflikti, kādi ir priecīgākie brīži? Kamēr viņi runā, viņš mēra asinspiedienu, sirdsritmu, un svīšanu. Pēcāk viņš sūta viņus mājās un novēro nākamos 6 gadus.

No iegūtajiem datiem viņš izveido divas grupas – veiksmīgie (masters) un katastrofālie (disasters). Veiksmīgie bija joprojām laimīgi kopā arī pēc 6 gadiem. Katastrofālie šķīrušies, vai dziļi neapmierināti esošajā laulībā. Tas, ko Gūtmanis atklāja ir, ka tie, kuriem bija katastrofālā laulība, intervijas laikā, lai gan ārēji mierīgi, iekšēji ir bijuši pilnīgi pretēji – ar paātrinātu sirdsdarbību, sasvīduši un paaugstinātu asins cirkulāciju. Pat tad, kad viņi runāja par patīkamajiem mirkļiem, viņu ķermeņi bijuši uzbrukuma vai aiztāvēšanās gatavībā. Piemēram, runājot par to, kā viņi pavadījuši dienu, katastrofālās grupas vīrs sacītu `Stāsti pirmā, tāpat jau tev nebūs daudz ko stāstīt!!`.

Tikmēr veiksmīgie jutušies mierīgi, vienoti viens ar otru, kas izpaudies tuvā un siltā attieksmē pat strīdu laikā. Veiksmīgie bija izveidojuši daudz veselīgāku emocionālo atmosfēru un uzticēšanos viens otram, kā pamatu, tāpēc viņi gan psiholoģiski, gan fiziski jutās daudz komfortablāk.

Reakcijai uz `aicinājumu uz komunikāciju` ir ļoti  nozīmīga loma veiksmīgā un laimīgā laulībā

Gūtmanim tas šķiet ļoti interesanti, un viņš turpina pētījumus par to, kā gan veiksmīgie ir izveidojuši šo `tuvības un mīlestības` kultūru. 1990. gadā viņš universitātē izveido laboratoriju ar skaistu gultu un brokastu galdu, un aicina 130 pārus uz pētījumu – pavadīt tur dienu un novērot viņus ikdienišķās aktivitātēs. Un tieši šeit viņš atklāj visnozīmīgāko.

Dienas laikā partneri izrāda `aicinājumu` pēc komunikācijas vienam ar otru. Piemēram, vīrs ir liels putnu mīlis un ierauga skaistu, retu putnu pagalmā, un saka sievai `Skat, kāds fantastisks putns!`. Viņš ne tikai komentē putnu, viņš sagaida savas sievas iesaistīšanos  – kādu atbalsta zīmi – lai uz to mirkli būtu vienoti interesē.

Sievai tagad ir izvēle. Viņa var reaģēt `vīra virzienā` vai `vīram pretējā virzienā`. Gūtmanis min, ka kaut arī piemērs ir ļoti primitīvs, tas raksturo būtisku lietu – putns bija pietiekami svarīgs vīram, un tagad jautājums ir, vai sieva to pamanīs, respektēs un uz to atsauksies.

Tie, kuri izvēlējās `reaģēt vīra virzienā`, uz šo komentāru atsaucās, izrādot interesi un atbalstu `aicinājumam` uz komunikāciju. Tie, kuri reaģēja `vīram pretējā virzienā`, nereaģēja, vai reaģēja minimāli, turpinot iesākto, piemēram, skatoties TV. Reizēm viņi atbildēja atklāti noraidoši `Netraucē mani, es lasu avīzi!`.

Šai reakcijai uz `aicinājumu uz komunikāciju` ir ļoti  nozīmīga loma veiksmīgā un laimīgā laulībā. No tām laulībām, kuras pēc pirmā pētījuma turpinājās arī nākamos 6 gadus un bija laimīgas, 87 % pētījuma dalībnieku atbildēja pozitīvi uz sava partnera `aicinājumu uz komunikāciju`, atpazīstot un cienot viņa intereses. 9 no 10 reizēm viņi apmierināja sava partnera emocionālo vajadzību pēc tuvības (komunikācijā, ne gultā).

No tiem, kuri šo 6 gadu laikā izšķīrās vai bija nelaimīgi (katastrofālie), tikai 33% atsaucās uz laulātā drauga `aicinājumu`. Tikai 3 no 10 reizēs viņi atpazina sava laulātā emocinonālo vajadzību pēc saskarsmes un tuvības, respektēja to un attiecīgi reāģēja.

Tie, kuri kritizē savus partnerus, ignorē vai minimāli atsaucas uz viņu emocionālajām vajadzībām, sagrauj laulību, liekot savam partnerim justies nevajadzīgam, neredzamam un nevērtīgam

Gūtmanis atklāj, ka laimīgajiem pāriem piemīt sekojošs ieradums – viņi būvē šo uzticības un cieņas pilno attiecību kultūru apzināti, pamanot, par ko otram pateikties un ko novērtēt. Tikmēr katastrofālie pāri pievērš uzmanību partnera kļūdām, un uz tām norāda.

Tie, kuri kritizē savus partnerus, nepamana pozitīvo partneros 50% gadījumu. Kā arī redz negatīvo pat tur, kur tā faktiski nav. Tie, kuri kritizē savus partnerus, ignorē vai minimāli atsaucas uz viņu emocionālajām vajadzībām, sagrauj laulību, liekot savam partnerim justies nevajadzīgam, neredzamam un nevērtīgam. Tie, kuri šādā veidā attiecas pret savu partneri, nogalina ne tikai mīlestību, bet arī sava partnera spēju cīnīties pret vīrusiem un vēzi, saskaņā ar pētījumu.

Tikmēr laipnība saskaņā ar pētījumiem, ir tā, kas ir stabilas un veiksmīgas laulības pamatā. Laipnība liek katram no partneriem justies saprastam, just, ka par viņu rūpējas, būt novērtētam = mīlētam.

Par laipnību var domāt divos veidos – kā par vērtību, kura vai nu ir vai nav, vai kā par muskuli, kurš var tikt trennēts. Gūtmaņa sieva Jūlija (arī psiholoģe) saka `Ja tavs partneris izrāda `aicinājumu`, bet tu esi noguris, stresā, vai aizņemts ar ko citu, tad māksla ir tā vai tā ar cieņu un interesi atsaukties uz sava partnera aicinājumu`. Tas ir kā ieradums, kurš nostabilējas, to apzināti praktizējot atkal un atkal.

`Laipnība nenozīmē, ka mēs neizrādam savas dusmas. Laipnība nozīmē, ka mēs izvēlamies veidu, KĀ mēs izrādam savas dusmas.`, saka Jūlija. `Tu vari mest ar šķīvi savam partnerim, vai arī paskaidrot, kas tevi ir sāpinājis un darījis dusmīgu.`

Pamanīju, cik garš sanācis raksts, tāpēc par to, kā tad praktizēt laipnību laulībā, nākamajā sērijā. 😉

Oriģinālraksts nepacietīgajiem (vēl garāks nekā šeit) angliski te.

Posted by:

Inuta
No Stambulas līdz Antālijai. Kur tobrīd esmu, par to rakstu.

Reklāmas pauze

Leave A Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked (required):

Related articles

Back to Top