dee0f4c58e871d84c5bf9ecf33232dd6

Turka sievas pienākumi

Vakarnakt iznāca piedalīties aizraujošā diskusijā par kultūru atšķirībām, ar uzsvaru uz to, kas tad tiek sagaidīts no yabanci (ārzemnieces), kura ir draudzenes vai sievas statusā turkam. Tumsa, Starbucks, lampas gaisma krīt uz viena no galdiņiem, fonā klaigā kaijas un bērni, 100m attālumā šalc jūra, visi tādi iekarsuši (grādi ap +30*. laukā, ne glāzē), uz galda kūst gabals kūkas. Un notiek saruna turku stilā – tā, ka ar emocijām un rokām pa gaisu.

Raksta nosaukums ir mazliet pārspīlēts (jo Tev, dārgais lasītāj, patīk pretenciozi rakstu nosaukumi, un man patīk, ka Tu lasi). Sauksim tās par gaidām, ne pienākumiem. Tātad, ko tad sagaida no turka draudzenes/sievas:

1. Socializāciju. Ja Tu esi precama draudzene, tad noteikti esi iepazīstināta ar vecākiem. Ja neesi iepazīstināta, piedod. Tātad, ģimenes saites Turcijā ir ciešas, un ģimene šeit nav vis 4 cilvēki, bet krietni vairāk. Vispirmām kārtām tiek sagaidīts, ka Tu aktīvi komunicēsi ar tuvāko loku – mammu, tēti, māsām, brāļiem un tad nu pēc gadījuma tur nāk klāt pa kādai tantei un brālēnam/māsīcai. Aktīvi komunicēt nenenozīmē uzzvanīt dzimšanas dienā (jo tās liela daļa nemaz nesvin), bet sazvanīties katru nedēļu. Vismaz. Personīgi man ar šo iet labi – reizi nedēļā parunāju ar vīra mammu, tēti, un reizi divās ar kādu no brāļiem/tantēm. Viņi ir brīnišķīgi cilvēki un tā 5-10min saruna mani nenogalina. Tomēr, ja salīdzinu, tas ir ievērojami vairāk un biežāk, nekā esmu radusi komunicēt ar saviem radiem.

2. Socializāciju. Ar telefona sarunām jau nekas nebeidzas, dārgie. Tiem, kas dzīvo vienā pilsētā, telefona sarunas var būt vienāds ar tikšanos pie viena vai otra mājās, vakariņu un tēju servēšanu un tā tālāk. Tiem, kas dzīvo dažādās pilsētās, kā mēs, tas nozīmē, tikties uz vismaz vienu no garajiem bayramiem – Ramadāna vai Aitu Ziedošanas brīvdienām, ierasti visiem sabraucot pie vecākajiem radiem, un tad nu trīsdienniekā notiek ciemošanās starp kādiem pārdesmit radiem. Tas, lūk, jau ir grūtāk, nekā 5min saruna reizi nedēļā. Jo man kā ne pārāk sociālam latvietim, tāds trīsdiennieks ar tik daudz cilvēkiem ir liela slodze. Ja tā padomā, Latvijā pat kāzās un bērēs tik daudz un tik intensīvi cilvēki nekomunicē.

3. Socializāciju. Vēl jau ir arī draugi. Ar draugiem ir regulāri jāiet socializēties ārpus mājas, tas ir tā – ka socializējas pāri ar pāriem. Tātad Tava vīra draugi un viņu sievas un Tu. Kā izrādās, etiķete prasa, ka neatkarīgi no šiem tusiņiem, sievai jāpasocializējas arī atsevišķi ar draugu sievām. Kas nozīmē, ka Tev tām sievām pa laikam ir jāpazvana jāpapļāpā, jāapsveic ar bērnu dzimšanu/dzimšanas dienām, pa laikam jāpadzer kaut kāda tur tēja, kafija un tā tālāk. Šeit viss ir vienkārši tikmēr, kamēr Tev ar to sievu ir tiešām interesanti/kas kopīgs. Bet, ja nu absolūti nekā kopīga nav? Vēl kāds aspekts no personīgās pieredzes – reti kura sieva runā angliski. Man nav problēmu runāt turciski, bet tomēr, tas ietekmē komunikācijas kvalitāti un raitumu.

4. Socializāciju. Vai es jau minēju, ka no Tevis sagaida socializāciju? Tas ir tā, ka, neatkarīgi no tā, vai Tu esi jauks cilvēks vai nē, sabiedrībā Tev ir Jābūt Jaukam Cilvēkam. Turki ir smaidīgi ļaudis, kuri izrāda emocijas. Ja Tu aktīvi un princeses Keitas cienīgi nesmaidi un savas emocijas paturi pie sevis (cik savtīgi!), Tu automātiski iekvalificējies kā `auksta persona`. Par sevi esmu dzirdējusi šo gan darbā, gan privātajā dzīvē. Manuprāt, neitrāls nav auksts, bet mūžīgi laipns ir uzspēlēts. Bet es dzīvoju Turcijā, Turcijā tas ir AUKSTS un NEDRAUDZĪGS un viss.

5. Socializāciju. Esmu dzirdējusi, ka dāžām sievām ir jāsocializējas pat ar kaimiņiem. Man te nav ko piebilst, jo Antālijā kaimiņi ir krievu tūristi, kuri negaida, ka iešu pie viņiem ar pašceptu pudiņu.

6. Brīvu turku valodu. Loģiska un saprotama gaida, ka Tu runāsi brīvi turciski. Es publiski atzīstu, ka neesmu spējusi/radusi prioritāti 6 gadu laikā iemācīties brīvi runāt turciski. Runāju labi, bet ne tuvu ne brīvi. Kafejnīcās, sabiedriskās vietās, taxi, veikalos, ar visiem, kuri neprot angļu valodu – es vienmēr un bez problēmām sazinos turciski. Bet, ja kāds draugu vai ģimenes lokā runā brīvi angļu valodā, es runāju angliski, jo tā ir daudz vieglāk un ērtāk, ja svarīgs sarunas dziļums.

Rezumējot: gaidas no turka sievas = 5 x socializācijas turciski. :)

Gaidas, kuras ir kopīgas abās kultūrās, es šeit nepieminu. Pie tādām, piemēram, pieder rūpes par māju un bērniem. Tomēr Turcijā lomu sadalījums lielākoties (bet ne vienmēr) ir striktāks un skaidrāks, nekā Latvijā. No abām pusēm – ne tikai gaidās no sievietes, bet arī sievietes gaidās no vīrieša. Tai pat laikā sievietēm šeit ir vairāki `atvieglojumi`, kādi varbūt nav tik populāri Latvijā – nu tur trauku mazgājamās mašīnas, aukles un apkopējas. Vīriešu atvieglojumus gan neesmu novērojusi, manā vidē viņi strādā daudz un neatlaidīgi, rūpējoties par ģimeni pēc vislabākajiem nodomiem.

Pastāstiet arī par saviem novērojumiem, kas vēl ir turka ārzemju sievas neoficiālajā `expected to do` sarakstā? 

p.s. :)

5cbf3ff0fd54d416e486220684826e2b

Posted by:

Inuta
No Stambulas līdz Antālijai. Kur tobrīd esmu, par to rakstu.

Reklāmas pauze

3 Comments

  1. Andra -  17.07.2015. - 19:36

    Ui…labi, ka esmu vien tepat LV, es jau te esmu auksta un nīgra un negribu socializēties ar svešiem, jo vecāka palieku, jo trakāk tas izpaužas, pietiek tikai ar ģimeni. Tur es vispār sēdētu viena un katā un neviens ar mani nedraudzētos..:) Ir labi tur, kur esam!

    Reply
    • Inuta -  20.07.2015. - 19:05

      Andrinj, kaada vel kaktaa seedeeshana vienai, kas taas par iluzijam? Visi naktu un sedetu ar tevi kopaa 😀

      Reply

Leave A Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked (required):

Related articles

Back to Top