DSCN3963

Vidusjūra – Melnā jūra ceļojums ar auto, II daļa (foto)

Iepriekš rakstīju, kā uzsākām 2100 km road trip no Vidusjūras uz Melno jūru, un stāstā tiku līdz Amasrai.

0001

Amasra bija patīkams pārsteigums – par tādu iepriekš nebiju dzirdējusi. Pirmais iespaids – atgādina Itālijas Como ezera pilsētiņas, ar mazām ieliņām, sānieliņām, bruģi, krāsainām un puķu apstādītām mazām mājiņām vairākos līmeņos. Amasra ir ļoti maza pilsēta, ar tikai 6500 iedzīvotājiem. Amasrā ir divas salas – Lielā sala un Trušu sala. Trušus diemžēl neredzējām, bet ļoti daudz suņus un kaķus gan. Ieradāmies kādu stundu pirms saulrieta, un izstaigājām krustu šķērsu līdz pat saulrietam, romantika uz urrā. Kā iepriekš, ēdot vakariņas, skatījām booking.com viesnīcas, un nobūkojām vistuvāko viesnīcu, pašā centriņā, tieši 5min no pludmales, kur arī visi restorāni, kafejnīcas un izklaides. Cena joprojām tāda pati, kā milzīgai SPA viesnīcai un pieticīgam viesu namiņam nekurienes vidū. Viesnīca koši rozā, istaba miniatūra (11 kvadrātmetri), iekšā karsti, pēc Abant ielejas šķita trokšņains un gaišs, bet visādi citādi ne vainas, tīrs un atrašanās vieta izdevīga. No rīta jau viss tika piedots, jo brokastis bija uz 5. stāva terases ar skatu uz jūru, pāri kalnainajai pilsētiņai. Turpat arī krāsaini puķu podi uz balkona malām, sajūta atkal kā romantiskā kino. Lai par Amasru vairāk runā pašas Amasras bildes.

DSCN3925

DSCN3926

DSCN3938

DSCN3942

DSCN3952

DSCN3954

DSCN3963

DSCN3966

DSCN3967

Melnās jūras sasniegšanu nosvinējām ar saldējumu, un pēc brokastīm devāmies atpakaļceļā, ar pirmo pieturu – Safranbolu. Safranbolu ir UNESCO vēstures mantojumu sarakstā, neliela, bet neaizmirstama pilsētiņa ar īpašu, Safranbolu raksturīgu arhitektūru. Šeit arī rokdarbu tirdziņš, kur gan pamielot acis, gan tikt pie dāvanas no vīra. :-)

DSCN3985

DSCN3986

DSCN4002

DSCN4008

DSCN4009

DSCN4021

DSCN4028

DSCN4047

DSCN4050

Izstaigājām pilsētu, pasēdējām pasāžā, padzērām turku tēju, cituviet paēdām pusdienas, pēc tam iegādājām pistāciju lokumu kādā senatnīgā saldumu veikalā un vakarā devāmies tālāk, uz Kastamonu pie draugiem. Kastamonu atkal ēdām (es burkānu zupu, pirmo reizi), pavadījām laiku pie restorāna baseina, atkal ēdām (saldo – rīsu pudiņu), pārnakšņojām, atkal ēdām – lauku turku brokastis 3 stundu garumā svaigā gaisā ar skatu uz kalniem, piedzīvojām arī lapseņu uzbrukumu medum un devāmies ceļā uz Ankaru.

Ankarā pārnakšņojām pie vīra brāļa (pirms tam paēdot vakariņas), lai no rīta pēc brokastīm (atkal ēdām) dotos ārprātīgi garlaicīgā 2.5 h braucienā uz Konya. Posms Ankara-Konya piecreiz pārspēj Pleskavas šosejas garlaicīgumu. Nāk miegs no taisnās šosejas un rādās mirāžas. Bet nu neko darīt, pieveicām, un ieradāmies pie vīra darījumu partnera kā reiz uz pusdienām – biju paguvusi aizmirst, ka ir aitu ziedošanas svētki, ka esam Turcijā un, ka esam Konya. Tas nozīmē, ka tikām vesti uz paziņas vasaras māju, kur ir viņa bērni, vecāki un citi padsmit radi, uzņemti pēc labākajām tradīcijām un mieloti ar nesen ziedoto aitas gaļu. Konya ir ļoti reliģiski-konservatīva pilsēta, tāpēc labi vien, ka atcerējos pirms iebraukšanas kleitu nomainīt pret biksēm un jaku, kas piesedz plecus. Tik un tā biju vienīgā sieviete ar atklātām rokām un matiem (un ir aizdomas, ka mazliet pārāk atklātu kaklu, jo namamāte uzcītīgi skatījās nevis mani acīs, bet vai nu uz manu rotu, vai dekoltē, es īsti nesapratu) visā ģimenē un gandrīz vai pilsētā, cik nu šoreiz caurbraucot piefiksēju. Konya un šī 4 stundu ciemošanās starp konservatīvi reliģiskiem, bet ārkārtīgi sirsnīgiem, vienkāršiem un viesmīlīgiem ļaudīm, jau atkal ir atsevišķs stāsts, kurš varbūt taps,  bet varbūt netaps, inšallah.. Attēls no Safranbolu muzeja,  bet akurāt pie tāda galda ēdām arī Konya. :)

DSCN4025

Pēc Konya pārradāmies mājās piekusuši, bet labi atpūtušies, kaķis mūs sagaidīja sveiks un vesels, un nevienu puķu podu neuzracis, ko vēl vairāk var vēlēties?

Ar to tad arī mans Vidusjūra-Melnā jūra ceļojums ir galā! Nākmareiz plānojam doties vairāk uz Austrumiem, ar cerību, ka visi pasaules nemieri būs mazinājušies.

Posted by:

Inuta
No Stambulas līdz Antālijai. Kur tobrīd esmu, par to rakstu.

Reklāmas pauze

1 Comment

Leave A Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked (required):

Related articles

Back to Top