putns-dadzis-goldfinch-44827634

skats no Latvijas

Šorīt izlasīju kādas kanādiešu skolotājas, kura vairākus gadus strādājusi Turcijā, bet tagad ir atvaļinājumā Kanādā, jautājumu – ko darīt – vai atgriezties Turcijā? Vai Stambulā ir droši? Vai būs vēl apvērsumi? Vai vēl kur sprāgs? Vai valsts tiks islamizēta? Kādi vēl pavērsieni sekos, kamēr valstī ir izsludināta ārkārtas situācija? Vai sāksies trešais pasaules karš?

Uz šiem jautājumiem varbūt būtu spējis atbildēt Nostradamus. Ja nebaidītos tikt arestēts/sadedzināts uz sārta.

Kanādas draugi un radi saka ‘nebrauc atpakaļ, tur ir BĪSTAMI!’. To saka arī vairāki turku draugi, kuri dzīvo Stambulā.

Ir arī citi Stambulā dzīvojoši draugi un kolēģi, kuri saka ‘viss ir normāli, dzīve turpinās, nebaidies!’.

Un abiem ir taisnība.

Medainu vīgriežu smaržā

9 dienu atvaļinājuma vietā esmu Latvijā jau trešo nedēļu. Man bija jāatgriežas dienu pēc notikušā 15.jūlija apvērsuma. Todien reiss tika atcelts, un ar THY laipnību mainot biļeti, paņēmu papildus nedēļu Latvijā. Nē, tobrīd nebūt ne tāpēc, ka nejustos droši atgriezties (tā sajūta radās vēlāk), bet sekojot sirds sajūtai, ka man vajag mazliet vēl manas Latvijas. Jutos Latvijas dabā tik labi. Patīkami vēsi. Viss tas āboliņš ar rīta rasu; tumši lillā dadži, kurus bērnībā metu draugiem mugurā. Tā balti ziedošā nezāle, kuras ziediņus garām skrienot noplūkt un tad kā rīsus kāzās mest gaisā… Un es vēl nebiju paguvusi salasīt vīgriezes tējai. Un satikt visus mīļos.

Šīs sievietes ieraksts un citu ārzemju sieviešu komentāri pie tā mani uzrunāja personīgi, jo pēdējās nedēļas laikā esmu daudz domājusi par to, kur iegūt objektīvu informāciju par notiekošo Turcijā (un vai tāda maz ir?), kuru viedokļiem uzticēties (vai ‘labāk zina tie, kuri ir tur, iekšā, vai tie, kuri te, ārā, no malas?’), un par to, kā manis pašas skatījums mainās, esot Turcijā, un esot Latvijā.

Tev nebūs runāt

Pēdējā nedēļa nav bijusi viegla. Esmu jutusies patiesi apjukusi. (Šeit es apstājos un ilgi domāju, kā turpināt. Un saprotu, ka es nevaru atklāti izstāstīt. Un tas ir skumji man pašai, redzēt, ka mana uzdrīkstēšanās ir salauzta. Bet sauksim to par pratīgumu. Esmu kļuvusi prātīga! Pēdējas dienās es personīgi izpratu, ko nozīmē brīvība un demokrātija – izteikt viedokli, būt sev pašai. Un bailes par to.)

Mana plānotā atgriešanās Turcijā tika atcelta uz nezināmu laiku.

Un tas nebija viegli, jo Turcijā ir manas mājas. Burtiski – tur ir mans vīrs, kaķis un pašu rūpīgi iekārtotas mājas. Mana gulta, manas grāmatas, mans velosipēds, manas mantas. Mantām nevajag pieķerties, jā. Mani rituāli, manas yogas nodarības, mana agro rītu peldēšanās Vidusjūrā un tējas dzeršana Joyy cafe ar Gabrielu. Otrdienu tirdziņš ar augļiem un dārzeņiem. Brīvdienas kalnos. Puķes uz balkona, kuras jāaplej pēcpusdienās.

Ir liela atšķirība, vai tu esi prom no mājām, jo esi brīvdienās, vai tāpēc, ka Tā Ir Sanācis. Pat tad, ja esi savās otrās mājās – Latvijā.

Greizie spoguļi

Te sākas manas pārdomas. Līdzīgi ka sievietei no Kanādas – Latvijā esošie draugi lielākoties ir krietni negatīvāk noskaņoti pret notiešo Turcijā, nekā tur dzīvojošie. Un tas ir saprotams. Turcijā dzīvojošie lielā mēra dalās divās grupās, vieni saka, ka viss ir kā parasti, nekas nav mainījies ikdienā. Citi saka, ka situācija ir ļoti nestabila un jābūt gatavam uz visu. Un patiesībā tas viens otru neizslēdz.

Tā tas ir bijis vienmēr, arī pēc pašnāvnieku teroraktiem Stambulā un Ankarā. Tie, kas ir ārpus Turcijas to uztver daudz – biedējošāk (?), nekā tie, kas dzīvo Stambulā/Ankarā. Fakts, ka terorisms notiek ir patiesi traģisks un nosodāms. Tie nav tikai cipari – aiz katra bojā gājušā cipara ir īsts cilvēks ar ģimeni un draugiem, tāds pats kā es un tu. Tai pat laikā, dzīvojot valstī, kura diemžēl burtiski katru mēnesi saskaras ar terorismu, mēs uz to iemācāmies reaģēt citādi. Manuprāt, tā ir mentāla pašaizsardzība.

Esot šeit trešo nedēļu, es pamanīju, kā kādā brīdī kļuvu par ‘to, kas ir ārpus Turcijas’. Tā, ka tiešām sāku apsvērt, ka vīram aši jāsarunā darbs JEBKURĀ CITĀ valstī, jāsapotē kaķis, es caur Face Time pateiktu, kuras manas drēbes un grāmatas sapakot čemodānā un mēs tiekamies TUR. Kaut kur, tikai ne Turcijā. Bet, redziet, tas nav tik vienkārši. Jo man tie ir 7 gadi, kas paliek aiz muguras. Tā nav pagaidu mītne, tās ir mājas. Tas ir tāpat, kā vēlreiz pārcelties prom no mājam Latvijā.

Atgriezties pie sevis

Ja neesam iekrituši milzu virpulī, kurš sastāv no mediju reportāžam un svešām bailēm, tad atbilde par to, kā rīkoties ir vieglāk atrodama. Kad drāmas bija izdzīvotas, un spēju gan procesēt, gan abstrahēties no 1001 informācijas drumstalām, padomāt loģiski un ieklausīties pašas sajūtās (tajās pašās, kuras man teica, ka vajag papildus nedēļu Latvijā, pabūt pie savām saknēm), tad sapratu, kā pati par to visu jūtos, un ko darīt tālāk. Ar skaidru apziņu, ka, jā, situācija ir nestabila un neparedzama, esmu gatava atgriezties. To, kas, iespējams, Turciju vēl sagaida, risināsim uz vietas. Kopā. To nesaku ar bravūru, bet ar milzu cerību, ka būs tik labi, cik iespējams pie esošās politiskās situācijas.

Mana ģimene un draugi – kolosāli

Kad būšu atgriezusies, centīšos pierakstīt sajūtas arī no tās puses.

Tikmēr paldies manai ģimenei Latvijā, kura negaidīti tika pie ciemiņa teju mēneša garumā :). Un draugiem, kuri kā vienmēr, ir visforšākie!

 

 

 

Posted by:

Inuta
No Stambulas līdz Antālijai. Kur tobrīd esmu, par to rakstu.

Reklāmas pauze

1 Comment

  1. Līga Vanaga -  09.08.2016. - 13:01

    Inuta, nezinu, kaut kā caur filmām esmu nonākusi Turcijas mīlestībā, domādama nebūtu izdomājusi. Kā Jūs domājat – vai patlaban esošais – nu nezin, politiskais, dzīves formāts ir Turcijas labākais variants? Vai ir kas cits vēlams, iespējams? Līga

    Reply

Leave A Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked (required):

Back to Top