Antālijas tramvaja stāstiņi

Ir piepildījusies viena no manām karstākajām vēlmēm. Arī ar tramvaju pabraukt, jā, bet par to pēc tam. Projekti tepat, Antālijā. Pareizāk sakot viens liels klients, viesnīcu tīkls, kuram palīdzam ar vairākiem personāla vadības risinājumiem. Un man tas nozīmē iespēju uz Stambulu lidot vēl retāk. Tā nu kopš jaunā gada esmu visnotaļ pacilāta.

Normāli cilvēki

Pirmā pacilātība bija, kad izgāju no mājas, un atskārtu, ka man nav mugurā sporta tērps. Jo šoreiz es devos uz biznesa tikšanos. Saprotiet, ar īstiem cilvēkiem, biznesā. Kopš pārcēlos no Stambulas uz Antāliju, es par viņiem vien lasu LinkedIn un redzu caur skype ekrānu. Un tas, ticiet man, ir PAVISAM savādāk. Bet tagad es biju NORMĀLI apģērbusies, jutos kā NORMĀLS cilvēks (kas man lika aizdomāties par to, ka nemaz neapjautu, cik man šī sevis daļa ir pietrūkusi, kopš retāk lidoju uz Stambulas ofisu). Priecājos, kā klaudz manu garo zābaku papēži, cik skaisti plīvo mati, kad tie nav savākti `astē` un cik sievišķīgi es izskatos mētelī. Un vispār. Viss ir tik citādāk.

Glancēta dzīve

Ikdienā es strādāju home-office un no mājas izeju 4x nedēļā tiešām sporta tērpā, jo dodos uz yogu. Un apmēram tikpat reizes citādi komfortablā tērpā, jo dodos ar velo padzert tēju ar draudzenēm vai kalnos ar vīru/auto. Nu labi, reizēm ir kāda konsultācija, bet arī tepat, kādā piemājas kafejnīcā, līdz šim. Pat vakariņās ārpus mājas mēs lielākoties dodamies `pa ērto`, jo… nu jā, jo mūsu rajonā tā dara. Un tas IR FORŠI, un ērti, un relax, bet kā izrādās, man vajag mazliet arī tā, pa smalko un pa glauno pilnai laimei. Tomēr Liman rajons nav vis nekāds urlu rajons, kā jūs jau padomājāt. Tas ir… pludmales/komforta mīļu rajons. Nē, ne Jomas ielas pludmales rajons. Drīzāk Zemeņu ielas, Mellužos. Vasarā te mierīgi var iet uz veikalu peldkostīmā. Nu, gandrīz. Un par to nekas nebūs.

Lineāra pilsēta

Atgriežoties pie tramvajiem. Klienta ofiss ir pie lidostas. Tas ir tālu. Pirmajā reizē braucu ar taksi, 80 liras (pēc jaunā kursa 20eur). Bet otrajā un trešajā es braucu ar autobusu un tramvaju. Maza liriska atkāpe – pirmos 4 Stambulas gadus es izbraukāju Stambulu krustu šķērsu ar visiem tur pieejamajiem sabiedriskajiem transportiem. Un man ir Stambulas SAJŪTA. Es telpiski un organiski zinu, kur ir kurš rajons, kā un ko atrast. Antālijā arī drīz būs 4 gadi, bet Antālija man ir vai nu vertikāla vai horizontāla. Vertikāla, jo bieži braucam augšup kalnos. Horizontāla, jo biežu braucam gar jūru brokastīs, piknikā, utt. Ar auto. Un ar auto (ne pie stūres) braucot, es atpūšos, un telpiskuma sajūta nerodas. Tāpēc es ļoti priecājos par iespēju pabraukt ar tramvaju. Ar autobusu nē. Tajos vienmēr ir par karstu vai par aukstu. Vasarā par aukstu. Ziemā – kā šodien, autobusā bija visi logi ciet un +36* iekšā. Man pēc max 3 pieturām vajag izkāpt un paelpot, un es nudien apbrīnoju visus, kas spēj nezaudēt samaņu.

Tramvaju pasaulē

Tramvaja pieturā man blakus apsēžas divas teyzes (tantes). Trešā, kas gados jaunāka, stāv nostāk. Viņas nav pazīstamas.

Nostāk stāvošā sēdošājām: – Vai tramvajs iet uz lidostu?

Sēdošās: – Iet jā.

Viena no sēdošajām pieceļas palūkot, vai tramvajs nenāk, un stāvošā zibenīgi iešmauc viņas vietā, labi zinot, ko tikko IZDARĪJA. Uz sekundes simtdaļu teizes saskatās, es pilnīgi redzu to tādā dramatiskā seriālu palēlinājumā ar bīstama momenta mūziku. Abas izvērtē situāciju, bet es instinktīvi pieceļos (nav nekā bīstamāka par teizēm!!), lai situācija ir atrisināta. Visas teizes tagad sēž.

Melnā lakata teize krāsainā lakata teizei: – No kurienes tu?

Krāsainā lakata teize: – No turienes, un dēls man no citurienes, un es dodos uz nekurieni.

Melnā teize: hadi bakalim, atā (kas ir tāds kā `ok tas man vispār neinteresē čau`) un lec tramvajā.

To, ka tantes lakatos un viņu kungi viens otru uzrunā uz `tu` es pamanu arī tramvajā.

Es lasu domas

Tramvajs, kas patiesībā pēc koncepta un būtības ir metro, kur visi sēž viens otram pretim, ir pilns ar… uzminējāt, vīriešiem. Te savā pludmales rajonā ar slāvu sieviešu pārsvaru jau biju aizmirsusi, kā tas ir, kad esi viena no 5 sievietēm uz vagona. Stāvu, un manu, ka lasu kāda onkuļa domas. `Gara sieviete`, dzirdu viņu domājam. Ak nē, tomēr izrādās, viņš savas domas domā skaļi. Man nesaka, vienkārši domā skaļi.

Nākamajā pieturā lielākā daļa izkāpj. Paliek divas no mana rajona atbraukušās slāvu sievietes ar niķīgu bērnu, es un onkuļi. Pieturas garumā pretējā pusē sēdošie onkuļi skaļi domā kā viņi audzinātu šo bērnu un kā rīkotos šajā situācijā. Apmēram tā, it kā tur priekšā būtu filma. Skatās, un izsaka piezīmes viens otram, kā viņi darītu.

Spied, kad zils

Pieturu pirms manas izkāpšanas, tramvajs tuvojas pieturai, bet ārpusē uzrodas teize. Viņa, aktīvi ar ātrumu 3 reizes sekundē, spiež tramvaja durvju pogu, lai tās atvērtos. Iekšpusē pret krēslu atspiedies stāv onkulis un absolūtā budas balsī, tomēr ar gadiem krātu aizkaitinājumu pret līdzīgi nepacietīgām teizēm sejā, pie sevis skaļi skaita mantru: – jāspiež, kad ir zils. (pauze). jāspiež, kad ir zils. (pauze).

Pirms savas izkāpšanas mantru sāku skaitīt arī es. Jāspiež, kad ir zils. Tramvajs apstājas. Jāspiež, kad ir zils. Vēl deg sarkans, iekšā negribu palikt, un kaut arī onkuļi man nešķiet bīstami, es tomēr gaidu. Jāspiež, kad ir zils.

Zils.

 

Posted by:

Inuta
No Stambulas līdz Antālijai. Kur tobrīd esmu, par to rakstu.

Reklāmas pauze

2 Comments

  1. Lauma -  07.09.2017. - 05:37

    Fantastisks stāsts – jaunās paaudzes elegantais humors, sēžu LV trolejbusā, lasu un smaidu par taizēm, skaļi domājošiem onkuļiem, 3 reizēm sekundē un ….man ir …
    zaļš

    Reply
    • Inuta -  07.09.2017. - 06:48

      Labrīt, paldies. :) Ēdu brokastu tomātmaizīti un aizdomājos, kāpēc LV trolejbusā ir zaļš, bet Antālijas tramvajā zils.

      Reply

Leave A Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked (required):

Related articles

Back to Top