Pēc draugu sirsnīgiem ieteikumiem, medusmēnesī devāmies uz Kabak koy jeb Kabaču ciemu, Fethiye provincē. Ar auto no Antālijas, gar krastu braucot un izbaudot skaistās jūras, klinšu un salu ainavas, paiet ap 5-6 stundām. Pieskaitot pusdienu zivs vai zilā krabja pauzi, kopumā ap 7h. Bet ik stunda ir tā skaistuma vērta. Ir arī opcija braukt pa `iekšieni`, tad esot vien 4h ceļa.
Vispirms piestājam ciemā, kura nosaukumu ne pa kam tagad nevaru atcerēties, bet no turienes atiet daudzas kuģu tūres, jo netālu ir nogrimusī pilsēta – īsta sena pilsēta zem jūras. Mēs vien aizgājām līdz bākas galam, papriecājāmies par skaisto jūru, netālu esošajiem ezeriem, tālumā manāmajām vēstures liecībām un devāmies tālāk.
Pirms mūsu galamērķa piestājam noskatīties saulrietu Oludeniz, uz atgriešanos pēc pāris dienām, lai pašu acīm redzētu slaveno pludmali.
Pēdējais posms līdz mūsu paradīzes nostūrim kalnu vidū ir gana līkumots, milzu klintis gulstas teju pāri ceļam, smaga migla sēžas un tumsa strauji tuvojas.
Novietojam auto un gaidam džipu-taksi. Pēc brīža jau saprotam kāpēc, ar `parastu` auto turpmāko ceļu nudien neizbraukt. Džips izkrata mūs kārtīgi, knapas 10min, bet diez gan ekstrēmas gar kraujas malām. Vietējie iedzīvotāji negrib uzlabot ceļu, lai neizpostītu dabu ar strauji augošo tūrismu. Beidzot esam klāt, burvīgā klusā nostūrī ar nosaukumu Tree House, un dodamies uz savu bungalo (kurā ir gan tualete, duša, kondicionieris un pat moderns TV un wifi).
No rīta mostamies uz burvīgām brokastīm terasē, ar skatu uz pludmali, kur jau vēlāk dosimies pastaigā kalnos.
Tas nekas, ka ir apmācies, jūtos kā Latvijas vasarā, grādi ap +23*, saule uznāk un pāriet. 🙂 No Fethiye sākas Lycian ceļš, kurš ir atzīmēts ar sarkanu un baltu, 540 km garumā līdz pat Geyikbayırı. Lycian ceļš ir nosaukts par godu kādai senai civilizācijai un esot pasaules TOP 10 pārgājienu maršruts. Arī mēs mazliet pa to paejam jau pirmajā dienā, izpētot vienu no tuvējiem kalniem un no tā redzamās ainavas.
No bungalo līdz pludmalei ir 10 min kāpiens lejup no mūsu puskalna, pa ceļam apskatām citas `nometnes`, telšu vietas, bungalo. Katram savs koncepts un ideja, turpat arī jogas retrīts un jogistu kempings, bariņš cilvēku ar drediem, stiegrainiem ķermeņiem, meditējošu skatu un platām Indijas biksēm. 🙂 Tiem es labprāt kādā reizē pievienotos, medusmēnesī man citas darīšanas. 🙂
Kādā citā dienā pēc Tree House ieteikuma dodamies pārgājienā kalnos – galamērķis – ūdenskritums. Tik sen jau vēlējos kāpt kalnos, un nu tas piepildījās. Vietām nudien pat mazliet četrāpus pa klintīm, bet lielākoties visnotaļ nesarežģīti pa taku spirālveidā augšup kalnā. Burvīgs 3 h pārgājiens smaržojošā, cilvēku neskartā mežā, ar pa ceļam satiktām vāverēm, krabi, putniem un tauriņiem.
Citā dienā dodamies apskatīt Oludeniz jeb Turcijas Blue lagoon. Skaisti balti zils ūdens, tiesa gan, vēl krietni auksts pat latvietim. Tūristi saspiedušies pludmales lagūnas pusē, pati jūras mala pavisam tukša. Patīkami tukša. Šajā nedēļā pūta stiprs vējš – tas esot uz transformāciju no `pavasara` uz `karsto vasaru`, un nākamanedēļ jau pieturēsies no +30* uz augšu un sezona tiks atklāta. Lagūnā ir ieejas maksa 7tl no cilvēka un šķiet, ka 25tl par auto. Piekļuve pludmalei bez maksas. Gar pludmali daudz jo daudz kafejnīcu, viesnīcu, varu iedomāties, ka naktsdzīve tur ir uz urrā. Tūristi kleitiņās, iedeguši sarkani, sadevušies rokās, viss notiek. 🙂
Fethiye apkaimē piestājam kādā vēsturiskā vietā, kur vēl 1957.gadā dzīvojuši cilvēki, bet nu ir pamests ciems. Ļoti savādas sajūtas, jo ciems nudien liels un vēl var just, ka samērā nesen šeit ir bijusi dzīvība.
Tree House cenā ir iekļauta ēšana divreiz dienā, brokastis un vakariņas. Pavārs gatavo lieliski, šodien man sēras, ka nav, kas servē 3 kārtu ēdienu- zupu, otro un saldo. 🙂 Bungalo kalna vidū svaigā gaisā ir īsta svētība, vienu nakti gāza lietus, izbaudījām pie atvērtiem logiem, citu nakti bija vētra 35 km/h, ka šķita, ka aizpūtīs ar visu bungalo. Bet tieši tas ir tas, kas vajadzīgs lieliskai atpūtai, kopā ar pusotru metru augstiem baltiem putu viļņiem, bruņurupučiem uz šosejas, pēkšņiem +30* un tikpat pēkšņu pērkona negaisu.
Pēdējā dienā piestājām Patara – 18km baltu smilšu pludmale, gluži kā Baltijas jūrā..
Pirms došanās ceļā atpakaļ uz Antāliju, izbaudīju otru skaistāko dabas dāvanu Turcijā (pirmais ir Tahtali kalns Olympos) – Saklikent kanjonu, bet par to citreiz.. 🙂
Saistošs apraksts.:) un smukas bildes. 🙂
Paldies 🙂