Iepriekšējā postā minēju, ka ceļš no Antālijas līdz Mersinai ar auto ir 7 stundas. Ja ir laiks, un patīk stūrēt, noteikti ir tā vērts. Nogurdinoši, bet skaisti.
Izbraucot no Antālijas ir kur pabrīnīties par Alānijas viesnīcu arhitektūru, katrs centies, kā nu pratis, un dažas viesnīcas nudien kā mākslas darbi. Pēc apmēram 2-3 stundām sākas pats skaistums – serpentīni ar plašu jo plašu Vidusjūru vienā pusē un spēcīgiem kalniem otrā. Šobrīd ir banānu sezona, tad nu ik pa laikam ir `banānu stacijas` – kur tirgo pašu audzētos banānus par 4tl kilogramā. Par banāniem nezināju, ka tos, vēl kokā esot, vajag ietīt maisā, lai nenosalst. Tādu dārzkopības triku manīju visās pa ceļam esošajās plantācijās. Interesantas bija arī banānu siltumnīcas, kā arī siltumnīcas uz klintīm – brīnījos, kas gan tādas aug? Bet zeme esot pilna minerāļu un.. kaut kas tur augot gan labi.
Visas bildes bildēts ar telefonu, ņemiet par labu kā nu ir.
Tā nu tādā S burtiņā arī nākamās trīs stundas braucam ar skatu kā pirmajā foto. Atļautais ātrums vietām 30km/h, vietām 50 km/h, ja paveicas, tad 70 km/h. Bet kuram gan Turcijā rūp atļautie ātrumi, vai ne?
Pēc vidēji 3h serpentīnu prieki beidzas, ceļš atkal taisns līdz pat Mersinai. Mersinā ciemojāmies gan pilsētā, gan kalnu ciemā, gan arī izbraucām mazliet ārpus pilsētas centra – uz netālu esošo Limonlu pludmali, uz kādu Ārsta ieleju (Doktor vadisi, ja nemaldos, 15tl par auto parkošanu), kur var doties piknikā un vasarā peldēt zilidzidrā ūdenī, un visbeidzot uz Kayaci vadisi, kas atrodas Erdemli – vēl kādu ieleju ar fantastisku, plašu un augstu kanjonu. Tur noteikti atgriezīsimies, lai izstaigātu takas un kanjonu no iekšpuses (bildēs kanjonā redzami lodziņi).
Pirms došanās mājās Mersinā iebraucām Halil Dondurmaci – noteikti nepalaidiet to garām, ja esat Mersinā. Garšīgi saldumi, mans mīļākais ir tāds kā lokuma no burkāniem, ar riekstiem un apkārt kokosriekstu skaidiņas!
Tas arī viss. Mājas, mīļās mājas, pēc 5 brīvdienām un ceļošanas. Citu dienu uzrakstīšu par alām Antālijā un ne tikai. 🙂
Paldies, İnuta! Kad man pateica, ka banani aug ari Turcija, vai apkritu no parsteiguma. Tad nu beidzot Tavas bildes ari ieraudziju. Tik skaista ir zeme, kur dzivojam. Ta ir laime te dzivot, ir liela laime!
Laima, aug, un kaa veel. Kilometriem banankokus vien redzeju 🙂 Skaista gan, loti! Un tik daudz ko vel apskatit sheit!