turku ģimeņu mikromenedžements-true story

Šodien pagājušas 9 dienas, kopš pie mums ciemojas vīra vecāki. Saldētava piepildīta ar dažnedažādiem gardiem ēdieniem, sākot ar ičli koftēm (kotletes-māksla), turpinot ar kāpostu, piparu, lapu tīteņiem, buljonu, humusu un tā tālāk. Māja tīra-pre-tīra, uzradušies visādi virtuves paklāji un galdautiņi. Sirsnīgi.

Brīžos, kad mamma negatavoja un tētis nevizinājās ar Antālijas sabiedrisko transportu (pēc 65 gadu vecuma par brīvu, var braukāt uz nebēdu), mēs daudz runājām par dzīvi un par to, cik cieši turku vecāki iesaistās bērnu dzīvē. Un par  zobārstiem. Zobārstu sāga vēl nav beigusies, viena krēslā vīrs ir iesēdies, tāmi saņēmis, bet nu jāsēžas vēl vismaz triju krēslā un tad jāsāk pārrunas par cenu. Tas lai būtu pirmais mikromenedžementa piemērs.

883bb42b816bec8cd8a9311a7bbe4fcc

Šodienas negaidītākajā brīdī tētis man sāka stāstīt, ka, ja man ir kādas baismas sāpes, man ir jāzvana 112 un jāsaka sava adrese. Es, nesapratusi, par ko ir stāsts, atbildu, ka es gan zvanītu vīram, ne 112, jo pieredze ar turku ārstiem man maza, tomēr secinājumus esmu izdarījusi. Kā The Big Bang Theory seriālā labāk Šeldonam nepajautāt `kāpēc`, tā labāk būtu te piekritusi. Tētis atkārto, ka piemēram, arī ja vīram kas traģisks notiek (uzskaitījums ar piemēriem), tad man jāzvana 112 un jāsaka adrese. Man joprojām nav skaidrs, no kurienes tas viss, bet sāk palikt neomulīgi, un tā arī pajautāju- kāpēc tieši jūs man to stāstāt? Te sākas šeldona efekts-jo-dzīvē visādi varot gadīties, ka es varot būt Stambulā un kas traks notikt ar mani, vai viena mājās (piemēri), un tad jāzvana 112, vai, ja es viena eju no autobusa uz mājām Stambulā un man uzbrūk bandīti, tad man jāzvana 155, bet, ja man deg māja, tad… Es tikmēr cenšos būt budda, un pēc 15min prasu vēlreiz – bet ..bet kāpēc jūs man to stāstāt? Tāpēc, lai es zinātu numurus, uz kādiem jāzvana Turcijā, ja nu kas notiek.  Paskaidroju, ka Latvijā ir tāds pats numurs un diemžēl uz 112 jau ir nācies zvanīt. Mērķis gaišs, atbalstošs, un rūpju pilns. Bet izpildījums palika nesaprasts.

Cits piemērs – nevainīgi sēžu, skatos sienā. Tētis pastāsta, ka viss, kas mammai ar tēti rūp, ir, lai mēs esam laimīgi, lai mums viss sanāk dzīvē, kā vēlamies, lai mīlam viens otru, un lai ir veselība. Viņi ir novērojuši to, cik mēs daudz strādājam, ko kurš un cik ēd, kādas sekas tas atstāj (manā gadījumā ičli koftes pārēšanās=gastrīts uz 2 dienām), cik mēs tērējam naudu, kam tērējam par daudz. Un viņš ieminas, ka ir padomājis, ka, lai man nebūtu tik ļoti jāmokās ar to lidošanu turpu šurpu, man vajadzētu atrast darbu tepat, Antālijā. Es saņemšot uz pusi mazāk, bet būtu vienmēr mājās. Es varētu strādāt kādu ļoti vienkāršu darbu no 9-17:00. Scenārijs līdzīgs, kā 112 stāstā,  kad pēc 15min piebilstu, ka esmu par to domājusi, protams, bet man ir ļoti svarīgi, lai man mans darbs patīk. Un, ka tikai tāpēc es lidinos turp šurp uz Stambulu. Nauda ir sekundāra, ja būtu iespēja darīt to pašu Antālijā par pus algu, es, iespējams, būtu ar mieru. Tētis piekrīt un piebilst, ka, protams, ka viņš nesaka, ka man tas tūlīt tagad jādara, vien ideja. Bet es jau paspēju saspringt.

keep-calm-and-love-your-family-70

Turku ģimenēm ļoti nu ļoti rūp viņu bērni – un kā viņi paši saka, bērni ir bērni pat 70 gadu vecumā. Runājām par latviešu ģimenēm, un viņi ar līdzjūtību un mazliet šausmām klausās, kā latvieši 18 gadu vecumā sāk strādāt, aiziet no mājām, dzīvo ar puisi vai meiteni, un ar vecākiem sazinās pāris reizes mēnesī. Nodrošinātās ģimenēs turku bērni sāk strādāt pēc universitātes beigšanas, ap 23 gadu vecumu. No ligzdas izlido atkarībā no tā, vai univeristāte ir tajā pašā pilsētā vai citā. Universitātes izmaksas, ja tā ir par maksu, uzņemas vecāki. Sazvanās ik pāris dienas. Vīra māsīca, tāpat arī dažas no kolēģēm, sazvanās ar mammām katru dienu. Lielākoties vecāki ir labi informēti par visām bērnu ikdienas gaitām. Izņemot meitu slepenajām seksuālajām attiecībām, protams.

1590f97cc92a62140be82095c75a3c7f

Stāstīju, ka latviešu vecāki, protams, ka mīl bērnus, bet, kad tie izaug, mīl vairāk pa gabalu, dodot telpu. Turku vecāki tur ciešā ciešā saitē, kam ir gan plusi, gan mīnusi. Turku bērniem (20-30-40 un 70 gadīgajiem) vienmēr ir tā ligzdiņas drošības sajūta, pat, ja tajā vairs nedzīvo, ka ja nu kas, tad vecāki glābs un pie tiem vienmēr var atgriezties pat uz dzīvi. Un to sajūtu dod ne tikai mamma ar tēti, bet vēl kādi 20-50 radinieki. Vakariņu regulāras sarunas ir par to, kā kam kur iet.

Man tas viss šķiet jauki un mīlīgi. Tiesa gan, līdz brīdim, kad esmu pavadījusi 9 dienas ar to diendienā. Jo es neprotu ne justies, ne būt TIK bērns. Ēdu banānu, man tētis rāmi sāk stāstīt, ka banānos nav īsti nekādu uzturvērtību, un ja ēd vairāk par diviem, tad kunģim grūti sagremot. Es ārkārtīgi novērtēju (patiešām!) viņa rūpes, bet.. nu man..man.. gaaaaršo banāni (izstiepta bērna sejiņa un banāns iesprūst kaklā).

Novienojāmies, ka vislabākais ir zelta vidusceļš, kaut kur starp Latvijas stilu un Turcijas stilu. Un arī to, ka dzīve tomēr ir dzīve, un reti jau kad tas vidusceļš sanāk. 🙂

p.s. mana vīra ģimene ir brīnišķīga. pat tad, kad es sarunas ar tēti vidū slepus sūtu ziņu vīram whatsapp `palīgā!!`.

il_570xN.302113589

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *