Šodien bija brīnišķīga, priecīga un saulaina diena, kura sākās ar laiskām brokastīm 12:00 un turpinājās ar sporta apavu iegādi (jāatgūst novembra un decembra nostaigāto/noskrieto km rādītāji). Bet gadās arī citādas dienas – tādas, kurās Turcijas ir par daudz. Saprotiet, Turcija ir skaista, Stambula maģiska un Antālija palmu, saules, jūras un smaidu pilna. Bet tik un tā gadās, ka ir par daudz. Nu tur, piemēram, visa tā noteikumu neievērošana ceļa satiksmē, pīpināšana sekundi pirms zaļā gaisma iedegas (es to vienmēr iztulkoju kā aizmugurē esošā šoferīša uzsaucienu man (niknā balsī) `vecais kas tu akls, ka zaļo neredzi vai?!!`, kaut gan varbūt, ka turku kultūrā tā pīpināšana nozīmē (sajūsmīgi)`draudziņ, tūlīt būs zaļais, cik foršīīīīīīīīīīīī!!!`). Tad vēl visas tās turku emocijas, kas nekad netiek tā skaisti un eleganti iekšā saturētas, nu tā, lai angļu aristokrāts manī būtu komfortā, bet iet uz āru uz ielas, autobusā, veikalā, visiem redzot un dzirdot, lai visi par visiem visu zina, skaļi, ak allah allaaaaah. Un mūžīgā neparedzamība,inšallahs, kur mājas apsaimniekotājs mēnesi `rīt` nāk labot durvju zvanu, un izrādās, vainīgi jau mēs paši, ka neesam šodien atkal atgādinājuši (aha!). Reizēm ir tik daudz krāsu, iespaidu, saules, skaņu, ka apžilbst un tad nu uz brīdi ir par daudz Turcijas.
Lūk, ja tā gadās tad var darīt sekojoši:
- Atbraukt uz Antāliju, aiziet līdz Konyaalti pludmalei, apgulties starp pāris krievu daudzbērnu ģimenēm un spēlēt spēli `saskaiti, cik bļ%^# vienā teikumā māte, apsaucot bērnus var pateikt`. Nu, vismaz vides maiņa, vien ausis svilst 🙂
- Veltīt dienu internettelevīzijai sekojošā programmā: Supernova pa LTV1, Ievas pārvērtības, Sokolovs par seksu un kāds Bez Tabu raidījums pa TV3. Ja tā pavada dienu, tad vakarā ieslēdzot vietējo TV un ieraugot, ka sola +18* tu pēkšņi iekrīti šokā – kā tā – šodien sniegs un rīt jau vasara!?
- Ja esi Stambulā, tad aiziet uz Stambulas Modernās Mākslas muzeju, palīdz gandrīz tik pat labi, cik Supernova – skaties un brīnies, un sajūties tā, ka vienīgais neko no mākslas nesaproti.
- Vēl Antālijā ir tāds rajons, kā Lara. Iegāju viendien pirms tikšanās kādā mazā restorāniņā, skaisti turciski paprasīju, kāda šodien zupa. Man atjautāja- ENGLISH or GERMAN? Es sajūsmā sevī iespiedzos (par to, ka, atšķirībā no Konyaalti rajona, bija veselas divas opcijas un neviena no tām RUSSIAN) un lepni atbildēju, ka English. No tā brīža mani apkalpoja angliski, un visapkārt dzirdēju dominējošu vācu valodu. Sirrēali.
- Var pieteikties vizītē pie speciālista – vēlams arī ekspatriāta (nez, ir tāds vārds latviski?) – starpkultūru koača, psihoterapeita, konsultanta, klīniskā psihologa vai psihiatra.. pēc katra paša trauksmes pakāpes – un tad nepagurstoši par attiecīgu samaksu stundā izstāstīt visu, kas sakrājies uz sirds. Palīdz, pārbaudīts praksē 🙂
- Satikties ar latviešu draudzeni no turkiem neitrālā vidē, uzvārīt baisi daudz kartupeļus, sataisīt salātus ar krējumu (un dillēm), un, HIMYM, The Big Bang Theory vai Modern Family fonā ejot pārklačot jēgu.
- Uzlikt austiņās skaļi savu mīļāko mūziku, vēlams, latviešu, piemēram Imanta Kalniņa dziesmu izlasi, un, ritmā ejot pa ielu, režisēt un producēt filmu, kurā apkārtējie ir aktieri. Lūk, mans pēdējais mūzikls Ainara Mielava izpildījumā (links atveras atsevišķā logā, klik un lai jums skaista diena! 🙂 )
Mēs mīlam pieprasīt Šie augļi zaros turas par ilgu Zaļā gaisma nedeg uzreiz Mūsu runāto neņem par pilnu Balsī paceltā ja tu beidz Šajā izstādē bilžu par daudz Zvaigznes krītot sadeg par strauju Ne vienmēr ir tā ka jānosauc Vārdā tos kas pazaudē kauju Mēs mīlam pieprasīt Tāpēc ka mīlam Tāpēc ka mīlam par maz Šajās dziesmās par maz ir dziesmu Pirmā kursā par to nav nekā Ņemiet piešaujiet ikdienai liesmu Un to izģērbsiet momentā
One thought on “kad Turcijas par daudz”