Antālija ir brīnišķīga arī ziemā. Kamēr jūras līmenī februārī ir līdz pat +19*, kalnos ir iespēja baudīt fantastiskus, sniegotus skatus. Taurs (Toros) ir kalnu sistēma Turcijas dienvidos un dienvidaustrumos. Kā saka wikipēdija (un novērojumi dabā) – Ziemeļu nogāzēs redzamas subtropu stepes, dienvidu — mūžzaļie subtropu meži un krūmāji, 2200—2400 m augstumā — skujkoku meži, augstāk — alpīnās pļavas.
Svētdienas ir tās dienas, kurās nereti sēžamies auto, dodamies Altinyaka virzienā un pāris stundas braukājam pa serpentīniem, priecājoties par neskarto, spēcīgo dabu, ielejām, zaļumzaļiem mežiem, klinšainiem kalniem, sniegotām virsotnēm, gadsimtiem seniem kokiem, neskaitāmiem kalnu strautiem un pat ūdenskritumiem, retiem augiem, kazu un aitu ganībām, un kalnu ciemiem. Pavasaris lēnām tuvojas, nekad iepriekš nebiju redzējusi tik daudz taureņu kūniņu- pie tam priedēs! Dabā ir tik liels spēks, un tieši veroties kalnos pārņem tā sajūta, ka viss notiek saskaņā ar kādu augstāku plānu, viss ir tik ļoti īstajā laikā un vietā, un pat haosā ir zināma kārtība. 🙂
Bet jau pēc brīža, uzpildījuši 19l kannu ar kalnu strautu ūdeni, dodamies uz Kuzdere kanjonu. Fotogrāfēts no senā Līciešu (Lycian, Likya) ceļa tilta.
Interesanti salīdzināt, kā tas viss izskatījās vasarā: šeit mans septembra ieraksts ar dažām identiskām bildēm, bet bez sniega. 🙂
Atpakaļceļā iepērkam ierastos 10kg apelsīnu no ciema zemniekiem, lai ir no kā ik rīta sulas spiest. Vīrs maisiņā līdzņemšanai arī kalnu sniegu paņēmis, ko mājās ēst ar pekmez – vīnogu ekstraktu. Ks zina, varbūt kādu dienu arī es attapšos, ēdam sniegu ar sīrupu, tāpat kā attapos, ka esmu iegādājusi paklāju virtuvei, vai purinu pārvalkus pa logu. 🙂