Sen neko dziļi sadzīvisku neesmu rakstījusi. Tad nu jums stāstiņš par vannasistabu, kurā no visurienes sāka tecēt ūdens.
Reiz sensenos laikos, 2014. gada decembrī es konstatēju faktu, ka guļamistabas vannasistabā (jā, jā, mums ir veselas DIVAS vannasistabas, viena ar dušu, otra ar vannu) tek ūdens. Kaut kur no vannas apakšas. Šo dzīvokli īrejam, atrodas tas site, jeb dzīvokļu kompleksā, ar sargu un visām ekstrām, par kurām katru mēnesi paralēli īrei maksājam 30eur (tas sevī ietver baseina, pirts, trenažieru zāles lietošanu, miskastmaisa iznešanu 2 dienā un visa veida servisu, ja kaut kas saplīst – ieskaitot tekošas vannas).
Tad nu lūk, Turcijā serviss lielākoties ir ātrs un labs. Tāds tas bija arī pāris mēnešus pēc mūsu ievākšanās šeit 2013.gada rudenī. Bet tagad atgriežamies pie tekošās vannas 2014. gada decembrī. Mēs ziņojam apsaimniekotājam par šo faktu. Viņš saka, ka atnāks paskatīt rīt. Atnāca pēc mēneša. Konstatēja, ka JĀ TEK. (Labrīt!). Atnākšos salabot rīt. Atnāca kaut kad ap martu, viss tāds priecīgs salaboja krānu. Kad to pamanīju, atgādināju, ka izlietnes krānam nebija ne vainas, ka problēma bija ar VANNU. Viņš mazliet sapīcis ķēras klāt arī vannai. Bet jau pēc brīža atkal lepns ziņoja, ka VISS IR SALABOTS.
Kā tad. Jau vakarā konstātēju, ka ūdens tek kā tecējis, un vēl vairāk. Ziņojam nākamajā dienā atkal. Atnākšot rīt. Atnāca ap maiju. Pareizāk sakot, atsūtīja citu čomu. Jā TEK. (Labrīt!). Tā esot silikona vaina, nevis trubu. Apšaubu to, bet ko nu es, yabanci*, zinu. Nākšot rīt likt silikonu. Atnāca ap jūliju. Nomainīja silikonu. Ūdens turpina tecēt kā tecējis no trubām. Ziņojam apsaimniekotāja bosam. Atnāca tad, kad atteicāmies parakstīt jauno līgumu, kas ietver īres maksas paaugstināšanu.
Uz to brīdi ir jau 2015. gada augusts. Un, lai jautrāk, ūdens sācis tecēt arī no vannasistabas griestu lampas. Apsaimniekotāja boss atsūta kaut kādu Antonio Banderasu, pusgariem melniem matiem, glīti veidotiem ar želeju, gaišās lina biksēs, gaiši zilā kreklā virs biksēm, tīrām rokām, skaidrs uzreiz, ka nebūs strādātājs. Tomēr ķeblīti palūdza. Uzkāpa, konstātēja, ka ūdens tek. Gan no griestiem, gan no vannas, jā. (Labrīt!). Teica, lai zvanu, kad tecēs ATKAL.
Zvanu pēc 2 dienām, ka vanna joprojām tek un no griestiem TAGAD gāžas ūdens. Atnāca nākamajā dienā Banderass, kopā ar maza auguma sirmu onkulīti, gaišām, siltām acīm. Tam dots rīkojums NOKRĀSOT GRIESTUS. Jo tie ir notecējuši. Es tā kā pabrīnos, vai vispirms nevajadzētu novērst CĒLONI tecēšanai, bet ko nu es, yabanci. Banderas kļūst mazliet domīgs, uzkāpj atkal uz ķeblīša, maigi pakustina trubu un apmierināts saka, ka nu ir salabots. Es nezinu, vai jūs varat iedomāties, kā es tādos brīžos cenšos palikt rāma un ar laipnu seju? Tas nav viegli, bet tas ir LIELISKS personības trenniņš.
Atgādinu viņam, ka tek arī vanna, joprojām. Atnākšot rīt. Atnāca septembra beigās. Cits švītīņš, smalkās drēbēs, uzreiz skaidrs, ka nav darītājs. Attaisīja vannu, paliekot zem ceļa manu rokas dvielīti, lai nesasmērētu savas bikses. Konstātēja, ka TEK NO TRUBAS. (Labrīt!) Atnākšot rīt.
Šodien, 2015. gada oktobrī man apsaimniekotājs dārzā sūdzas , ka mēs neesot vēl oktobra īri samaksājuši. Ka vīru nevarot sazvanīt. Atbildēju, ka mums vispār VISS joprojām tek. Kad salabosiet? Ā, vannu NEVAROT salabot. To viņš mums jau esot teicis (?!). Un griestus? Ā, vai tad meistars nesalaboja tekošo lampu? Nē, tikai nokrāsoja? Allah, allah!
-Īri samaksāsim rīt, – es atbildēju un dungodama devos mājās.
*ārzemniece