Brīdinu, ka šis būs personisks stāsts, ne fakti par #covid19 Turcijā.
Kāda ir dzīve jaunajā normālajā, kurš ilgst aptuveni 2 nedēļas?
Pilnīgi normāla.
Es strādāju no mājām, man ir nepilnu pusotru gadu veci dvīņi, un vīrš šobrīd ir Stambulā – no tā izrietoši jaunais vai vecais normālais, nekāda mežonīgā sociālā dzīve ārpus mājas man nav.
Ikdienā, droši vien kā lielākā daļa mazu bērnu mammas, izeju no mājas 2 iemeslu dēļ – uz veikalu/tirgu vai uz bērnu laukumiņu.
Veikalā un tirgū ir obligāti jānēsā maska. Izejot no mājas pārliecinos, ka tā ir somā vai kabatā. Izbaudu ziedošos kokus, kalnu ainas, par vīrusu pilnīgi aizmirstu. Pie veikala/tirgus atceros, uzlieku masku un cenšos cik nu iespējams, ieturēt distanci. Daži cilvēki arī cenšas, bet lielākā daļa to pilnīgi ignorē. Nopērku ko vajag, nodezinficēju rokas ar zilu želeju un baudot saldējumu (Magnum zīdkoka ogu un kazeņu, ziņkārīgajiem) pa citu ceļu dodos mājās (jo lauzt rutīnu ir svarīgi!). Šodien nopirku masku ar kaķiem, cerams, kāds pasmaidīs mani ieraugot.
Bērnu laukumiņi – man ir divi iecienītākie, piemēroti maziem bērniem, viņi paši tur skraida augšā lejā un es pa lielam stāvu un vaktēju, lai nebāž mutē kādu sū%$. Tur ir 90% krievu mammas, kuras jau pazīstu pēc sejas vai vārda. Mazi bērni, protams, nekādas distances neievēro, ņem viens otra mantas un pačupojas, bet vismaz pieaugušie mazliet pieregulē, akurāt no otra ūdenspudeles neļauj dzert un paši arī paturas pa gabalu. Tiesa gan droši vien tā būtu arī bez covid19, ne? Laukumiņos, kur ir lielāki bērni un turku mammas, ir lielāks burziņš. No tiem tad turamies pa gabalu.
Tālāk būs liriska atkāpe par dvīņu tēmu, vari izlaist un iet uz nākamo rindkopu.
// Aizvakar laukumiņā satiku 4gadīgu dvīņu tēti. Iesākumā abi stāvējām pie šūpolēm, labu brīdi, nodomāju, ka izskatos nedraudzīga, jo kaut kā pēc 4 gadu Stambulas rūdījuma, uz vīriešiem bez vajadzības neskatos un nesarunājos (paskaidroju: Taksim rajonā nereti tad kāds sāka sekot vai gribēja iepazīties.) Ar mammām laukumiņos vienmēr uzreiz sveicināmies. Arī par viņu nodomāju, ka tāds stilīgais un ieturētais tētis – spēcīgas miesas būves, ar modernu bārdu, gaumīgi apģērbies, pievilcīgs vīrietis. Bet tad viņš ierunājās, ka laikam manējie arī dvīņi, un kādi viņi foršiņi, un mēs abi izrādījāmies ļoti draudzīgi cilvēki. Vispār dvīņu vecākiem ir tāda kā bezvārdu solidaritāte. Uz ielas svešiem, ejot viens otram garām, arī nereti pamājam. Ja mammas saka, ka paliek vieglāk tādā un tādā vecumā, turies, drīz, tad šis tētis bija godīgs un teica, ka vieglāk nepaliek. Ha. //
Ok, atpakaļ pie jaunā normālā.
Nedēļas nogalēs es izeju brīvsolī uz kādām 2-3 stundām, līdz jūrai palasīt grāmatu, lielākoties. Par vīrusu aizmirstu, pludmalē par to arī nekas neatgādina, līdz brīdim, kad pie blakus soliņa kāds sāk šņaukāties un klepot un es ceļos un eju tālāk. Sēžu uz soliņa, jo gulēt un lasīt nav ērti, guļot nāk miegs un kaut kā.. nav vēl arī tik karsts, lai gribētos izģērbties. 11 gadi Turcijā rada citu izpratni par karstumu.
Divas reizes esmu bijusi lielveikalā, jo pēc nebeidzamās iepirkšanās internetā, gribējās pataustīt lietas. Pie ieejas ir saliktas zīmes, kur drīkst stāvēt, izmēra temperatūru, un tad ar masku iepērcies. Ik reizi iejot kādā veikalā ir jādezinficē rokas, likās, ka tās drīz nokrītīs. Kā dzirdēju krievu puišus sakām, ņeņujai, piedzersies. Pārdevēji ļoti vaktē, lai maskas ir arī uz deguna. Katra kabīne pēc mērīšanas tiek izpūsta ar kaut ko spirtveidīgu, tur gribot negribot sanāk ņuhaķ. Iepirkšanās pieredze šobrīd ir grūtākais visā jaunajā normālajā, ilgāk par stundu nevar izturēt visu to spirta padarīšanu.
Vīrs šonedēļ atgriežas un drīzumā dosimies pelnītās brīvdienās pie jūras – ceru atrast kādu jauku bungalo vai mazu viesnīcu apelsīnu dārzā. Tāpat kā jūs gatavojaties savam atvaļinājumam, arī es gaidu, kad atkal varēsim piedzīvot Antālijas dabas skaistumu. Ceru, ka līdz tam nebūs jauni liegumi.
Rezumējot visu – ja nebūtu covid19, visticamāk, ka mana ikdiena būtu gluži tāda pati, izņemot dažas nianses – pēdējos 3 mēnešus es nebūtu pavadījusi kopā ar vīra vecākiem (kuri, pirms viss sākās, atbrauca no savas pilsētas (800km no Antālijas) un “iesprūda” dēļ ceļojuma liegumiem); veikalā es nenēsātu masku; rokas mazgātu mazāk uzcītīgi un būtu jau iegādājusies biļetes atvaļinājumam Latvijā.
Līdz nākamajai reizei!
p.s. ja jūs mēģināt saprast, kāds šī raksta foto sakars ar rakstīto – taisnība, pilnīgi nekāds. Bet tā simboliski varētu būt es, pirms došanās brīvdienās – puff, un mēs prom dzīvē.